Day by day.

Īstenībā jau es nevaru sagaidīt, kad sāksies unis, jo tad man būs vismaz kaut kāda nodarbošanās, citādi es visu dienu sēžu mājās pie datora un štopēju, štopēju, štopēju, kā arī cepu cepumus, jo tas ir vienkārši, kurus, protams, pēc tam noriju mērkaķa ātrumā. Un nav pat tā, ka man ēdiens stāvētu acu priekšā; nē, man ir jāpieveic vienas kāpnes, lai nonāktu virtuvē, bet, kad es tur neatrodos, domās tāpat rakņājos pa skapīšiem, kas man liek piecelties no gultas un skriet uz turieni. Un tā mikroskopiskā ikdienas pavingrošana jau neko nebalansē, neba nu es 3h dienā svarus cilāju.