Sink or swim.

Šodien ar draudzenītēm bijām "Samurajā" (atrodas Rātslaukumā) piestumties suši. Atceros, uz to vietu mani reiz aizveda krustmāmiņa ar vīru (tas bija vai nu pirms Kraftwerk, vai nu pirms Gorana Bregoviča koncerta, tātad pirms gadiem 6), un tā šķita tik šika (un dārga) vieta, un viss likās tā diezgan wow. Tagad gan tur viss ir baigi nolaists, no šikuma un dārguma ne miņas (biznesa pusdienas 2,60Ls, tējas kanna 0,60Ls), un man tas bija nenormāls pārsteigums, jo es kaut kā nekad nebiju pieredzējusi šādu degradēšanos. Šķiet, pirmo reizi mūžā neatstāju dzeramnaudu, ko es daru vienmēr (arī tad, ja serviss un ēdiens reāli sūkā), jo 50 minūtes gaidīt suši man likās pārāk traki, bet cilvēku tur nebija daudz, turklāt es biju nejēgā izsalkusi. Vasabi arī bija diezgan draņķīgs, manuprāt - maz un bez jebkāda stipruma. Paši suši bija tīri ok (ir gan ēsti labāki, bet 20 gab. par 5Ls nav ierasta takse). Tātad vieta, lai ĒSTU, nevis baudītu. Likumsakarīgi sanāca arī noiet garām "Soraksanam", ar ko arī man saistās visādas foršas atmiņas, bet arī tā vieta izskatījās pilnīgi izmainījusies (un ne jau uz labo pusi): šķiet, tas ir "Samuraja" māsuzņēmums, jo arī tur gozējās tas pats biznesa pusdienu piedāvājums, kā arī no ārpuses viss izskatījās visnotaļ nožēlojami. Laikam nav tur vairs korejiešu pavāru, kuri "vēl nav iemācījušies pagatavot saldējumu", ne tās asās gaļiņas kaut kādās salātlapās, ko Signe vienmēr ēda un mēs ar māsu čiepām no viņas, jo pašas vienmēr ņēmām cūkgaļu saldskābajā mērcē vai iesmiņgaļu. Ehh, kā gan viss ir mainījies!