C'est très triste.

Es zinu, ka nav labi tā darīt, jo viņi droši vien nopelna vairāk par vidusmēra pensionāru Latvijā, bet man sirds lūst, ejot garām tiem cilvēkiem, kas stāv uz ceļiem Stockmann tunelī. Ok, vīriešu man īpaši nav žēl (un lielākoties viņi nemaz nav īpaši veci, turklāt bieži vien ar cigareti/aliņu rokā; ja būtu gados, tas būtu citādi, jo onkulīšu man ir žēl tāpat), bet to nabaga tantiņu. Es nevaru tā vienkārši paiet garām, it īpaši jau tad, kad pati esmu tikko kaut ko nopirkusi, piemēram, kārtējo šampūnu vai ko citu: tāpēc man ir dīls ar sevi, ka pēc šādiem pirkumiem, ja pa ceļam gadās kāds lūdzējs, iedodu viņam maizei vai nu kam tur (nav jau mana daļa vairs, kā tas tiek iztērēts, un no pāris latiem mēnesī diži nabagāka nekļūšu); tas gan viss izklausās pēc kaut kādas atpirkšanās, bet, ja es jūtos labāk & uzlaboju cita dienu, kāpēc ne. Man gan liekas, ka vairāk par tantēm man ir žēl to sunīšu, kas sēž tur diendienā blakus vienam ubagam. Tur tagad ir uzradies arī tāds mazs kucēns, kas izskatās tik sasodīti mīlīgs, ka tā vien gribas paucināt, jo tas skats ir tik fakin' skumjš. Jā, no manis laikam nekāda business woman nesanāks. Bet mans tētiņš vienmēr saka, ka naudai ir jāļauj plūst, un es uz šo paļaujos, kamēr vēl dzīves smagums plecus nespiež.