This just in.

Besī, ka nav ko teikt (besī teikt besī nenormāli, bet neprotu pārstāt). Tas ir, sakāmais ir regulāri, bet nezinu, kā to pateikt un tā, un nekas no tā arī nav tāds svarīgs/pieminēšanas vērts (neko nezaudēšu, ja pēc gadiem par to nevarēšu izlasīt, lai gan nekas, ko es rakstu, nav svarīgs un interesants, haha). Darbojos pēc shēmas "uzrakstu-nodzēšu", tviteris ir atņēmis man spēju izteikties. Vispār man ir zudusi normāla spēja izteikties jēdzīgi, to novēroju savā seriālu intervijā. Es tur kaut ko gvelzu nepārtraukt, novirzījos no jautājumiem, putrojos, nepatika klausīties sevi no malas (tā gan ir interesanta koncepcija: runāt un klausīties sevi no malas vienlaicīgi), jo tas izklausījās tik ļoti garlaicīgi. Es īstenībā pirms tam galvā biju sagatavojusi visādas atbildes uz iespējamiem jautājumiem, bet, protams, tas viss man aizmirsās, un tā vietā es vienkārši raustījos un nespēju normāli atbildēt. Man jau visu laiku šķita, ka es esmu nenormāli forša un tā, bet, stāstot lietas, sapratu, ka mani nekas neinteresē, es neko nedaru, man nav dzīves, man nav hobiju, es nezinu, ko dara manas draudzenes, un vispār - kāpēc ar mani kāds vēl runā? Vajadzētu laboties, bet ir pārāk liels slinkums. Un vajadzētu pārtraukt daļu seriālu, tikai nav īsti nekāda iemesla to darīt.