Dažreiz smieklīgi palasīt, kā cilvēki raksta, ka lasa tikai 'labās' grāmatas, nekādus masu produktus, kā Krēslu, Denus Braunus, Nārnijas un citas lietas, bet tajā pašā laikā pie mīļākajiem mūziķiem pieskaita Ādamu Lambertu, Pink un The Pretty Reckless. Hahah, ja jau snobs, tad līdz galam, nevis šitāds pseido-krutais (jo ar ko gan masu literatūra atšķiras no masu mūzikas?). Un it kā Paulu Koelju būtu nenormāla quality literature, lol.
Daudzi vispār ir tik ļoti grāmatiedomīgi, ka šausmas. A man savukārt liekas, ka vajag pieredzēt visādu spektru, lai varētu runāt par plašu redzesloku un blatot. Citādi vislaik sanāk tādi "pats neesmu lasījis, bet zinu, ka sūds". Protams, tā ir tāda sevis attaisnošana un izcelšana saulītē (jo manā kontā taču ir gan Selindžers, gan Meijere, tātad varu gudri dir...runāt), bet, nu, mans 'blogs', ko gribu, to rakstu.
Tā kā man nav absolūti nekādas grāmatu atmiņas (jo bieži vien nespēju no rīta atcerēties to, ko iepriekšējā vakarā esmu lasījusi, lai gan cenšos koncentrēties, kad lasu lietas), tad man ir diezgan vienalga, ko es lasu, ka tik interesanti. Protams, gribas jau izlikties labākai nekā esmu, tāpēc cenšos klasiku ar' pieķert klāt (kurai nav ne vainas), lai smalkā sabiedrībā varu lielīties & nav kauna pašai, bet humpalu romāniņi arī forši, un punkts.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru