Ir pagājuši trīs mēneši, kopš sāku braukāties ar velosipēdu, un ir iestājies kaut kāds panīkums. Ja sākumos es cēlos 7 no rīta, lai paciklētu mazliet, tad tagad es skatos pa logu un mēģinu ieraudzīt pārāk stipru vēju, pārāk apmākušās debesis un vēl dažādus traucēkļus.
Arī progresu vairs nejūtu, drīzāk regresu; domāju, ka varbūt vajadzētu mainīt braukšanas tehniku, tas ir, skatīties visādas zonas, lai sirds būtu īstajā, bet tas savukārt nozīmē vēl lēnākus ātrumus, kā arī papildus izdevumus pulsometra iegādei.
Trūkst arī jaunu maršrutu, sāp ceļi, un viss ir slikti.
3 mēneši vienmēr ir bijis kritiskais moments, jo es mūždien ap to laiku padodos. Negribētos, lai tā notiek arī ar šo aktivitāti, tādēļ jāsaņemas un jāpārvar sevi.
1 komentārs:
Piebrauc kaut kad pie manis!
L.
Ierakstīt komentāru