Liekas, ka gada veganniversary nesagaidīšu (lai gan vien 2 nedēļas palikušas) un atgriezīšos pie veģetārisma. Skaidroties, attaisnoties nav jēgas (vegāni pateiks, ka man nav sirds, ka es tā izrīkojos), bet L laikam ir taisnība, sakot, ka es pievērsos vegānismam, lai man būtu kāds hobijs.
Vegānisms ir foršs (es iemācījos gatavot!), bet es acīmredzot kaut ko daru nepareizi, jo slimoju tik daudz, kā nekad agrāk, mana cukura mīlestība ir uzšāvusies nezināmos augstumos, vienmēr veselie nagi sāka lūst, šķelties un kļuva grubuļaini (lai gan M ir tas pats, un viņa gaļu ēd ;)), lai gan es apzinīgi lietoju vitamīnus (ko savukārt agrāk nekad nebiju darījusi). Zinu, ka varētu censties un mēģināt kaut ko labot, bet man laikam negribas - es saprotu, ka piena industrija ir gandrīz tas pats, kas gaļas industrija, bet...
Nav tā, ka es visu šo laiku sapņoju par kaut ko nevegānisku, jo Latvijā ir saradies daudz veg. produktu (saldējumi, jogurti, krējumi, majonēzes, pieni; principā viss, izņemot sieru un kefīru), bet acīmredzot man tā visa pietrūka, jo sojgurtus un soldējumus es gribēju kapāt iekšā, cik bieži vien iespējams.
Un nav tā, ka es tagad metīšos rīt sieru, kūkas un citas lietas, ko gadu neesmu ēdusi, bet laikam vairs nevairīšos no produktiem, ja tur iekšā būs kāds sūkalu pulveris/piena olbaltumvielas vai kas tamlīdzīgs. Stulbi varbūt visu tā pamest, bet, ja es to neizjūtu kā savu, varbūt nevajag spiest sevi būt par vegānu kaut kādas šiltītes dēļ.
1 komentārs:
šiltītes dēļ noteikti nevajag.
tikai sevis dēļ.
varbūt citreiz pamēģināsi. ir taču vegāni, kam nagi nelūst :)
Ierakstīt komentāru