Neķeras man tas Noziegums un sods klāt, lai gan lēnām jau sāk vilkt uz grāmatas otro pusi.
Patīk, ka dažviet var pasmieties (kad, piemēram, Razumihins runāja par tulkošanu, es skaļi iespurdzos), lai gan diez vai šis ir tāds joku romāniņš.
Raskoļņikova psiholoģiskais portrets, protams, ļoti detalizēts un visnotaļ iespaidīgs, bet nesaslēdzas kaut kā, nulle emociju.

+ kaitinošākā lieta krievu autoru darbos - mātes un tēva, un vēl nez kā vārdi. Kā lai es, ellē, atpazītu, ka runa joprojām ir par vienu un to pašu personu?!