Saka jau tā, ka latviešiem nekad nekas nav labi, ka gardākais kumoss ir otrs latvietis, un es neesmu nekāds izņēmums. Mana lielā vilšanās ir ZIB* sporta bikses.

Kad izlasīju, ka ZIB* laidīs klajā sporta apģērbu kolekciju, biju stāvā sajūsmā, jo allaž ar skaudību tumbleros un pinterestos skatījos uz amerikāņu dūdām, kam skrienambikses bija visvisādos toņos, rakstiņos un stilos, taču, kā liekas, mūsu sporta veikali īsti nepiedāvā tik dažādus variantus. Protams, protams, te var sacīt, ka skriešanā jau galvenais nav izskatīties kā no modes žurnāla lapām, taču horoskopu veidotāji mūždien uzsver Svaru mīlestību uz skaistām lietām un satriecošo gaumi (es gan laikam nebūšu tas labākais piemērs), tā ka varu attaisnoties, ka man OBLIGĀTI nepieciešamas perfekta izskata bikses rikšošanai.

Nu, lūk, kad beidzot tās saņēmu, biju absolūtā sajūsmā, jo biksiņas tiešām ir skaistas. Savus Zibenīgos vilkus man gribējās vilkt visur (uz darbu, teātri, koncertu, veikalu, kāzām, bērēm utt.), un gara acīm es redzēju, kā slaikā solī dodos uz Rimi pēc spinātiem, tērpusies šajos legingos (liekas, to arī izpildīju vismaz reizi).

Bet te nu nonākam līdz pašam galvenajam, kādēļ šķīros no 45 eiro, t.i., lai tās vilktu smagajos un vieglajos skrējienos. Un laikam es tomēr nevaru sacīt, ka šie legingi ir labākais, kas ar mani ir noticis.

1) Šīm biksēm nav aizmugures kabatiņas. Okei, šī ir tāda ekstra prasība, jo šīs bikses nav veidotas speciāli skrējējiem, bet es saprotu, ka vasarā to valkāšana atkritīs, jo man vienkārši nebūs, kur ielikt atslēgu, kad dodos deldēt asfaltu.
2) Runājot par dibeniem, ēē, nu, šim biksēm cauri spīd apakšveļa. Un ne jau tā, ka redzamas vieglas biksīšu līnijas, bet tā ēēē, tev mugurā ir melni mežģīņu stringi (nē, tie netraucē skriešanai), kas man liek justies mazliet neērti un mazliet tā, it kā es varētu parādīties People of Walmart lapā.
3) Galvenais iemesls, kādēļ es sadusmojos uz leģīšiem, ir aukliņa, kas ievērta bikšu gumijā (kas jāsaka, ir ļoti jauka, jo tā ir plata). Nu, šī koncepta izgudrotāju, kā mans tēvs teiktu, vajadzētu aiz vienas vietas pakārt. Pirmkārt, aukliņa ir ļoti plāna, turklāt tai galā ir sasiets viens mazs mezgliņš, bet caurumi, kuros tā ir ievērta, ir kudi lielāki par šo mezglu. Jau sākumā man bija aizdomas, ka tas labi nebeigsies, un, kā nu ne, pēc paciemošanās veļas mašīnā viens aukliņas gals pazuda bikšu gumijā, turklāt tā saviņķelējās (nesaprotu, pēc kādas sistēmas tā tur ir ievērta), ka tad, kad man beidzot izdevās šo ziķeri izmānīt ārā, savilkt neko ciešāk vairs nebija iespējams. Tā kā es stipri sadusmojos, tad niknumā izrāvu auklu pavisam, kā rezultātā pirmos 2km (līdz lietus un sviedri bija pietiekami samērcējuši bikses, lai tās pašas liptu pie ādas) ik pa 50 metriem dabūju raustīt ūziņas uz augšu. Not a happy clam.
4) To, vai vilkiem ir kādi atstarojošie elementi, es tā arī neesmu sapratusi.
5) Būdama ļoti punktuāla, nevaru neatzīmēt to, ka patiesībā pēdējais grūdiens, lai pasūtītu šīs bikses, bija ZIB* solītā piegāde 1 darba dienas laikā (jo gribēju pēc nedēļas tās uzvilkt uz pēdējo deju nodarbību). Lieki piebilst, ka savu paciņu saņēmu pēc vairāk nekā 2 nedēļām.

Saprotu, ka izklausos pēc rūgtuma pilnas buobas, bet man vienkārši gribējās, lai viss būtu perfekti. Un viss nav perfekti, un man tagad nāksies iet un par 60 eiro pirkt tās smukās Nike skrienambikses, kuras viscaur noklātas ar atstarojošām svītrām zelta krāsā.

P.S. Lai mazliet līdzsvarotu latviešu notiesāšanu vakariņās, gribu pateikt, ka lasu Klūgu mūku, ko sarakstījusi Inga Ābele, un tas ir viens fantastisks darbs,