Šodien pavisam pēkšņi saslēdzās, ka vienas no manām mīļākajām smaržām, kuras gan bieži neatļaujos lietot, jo zinu, ka citi nespēj panest, liekas, lietoja arī mana klavierskolotāja bērnībā. Uzreiz acu priekšā uzpeldēja pašas nelaimīgā sejiņa, jo klavieru spēlēšanu es nicināju no visas sirds.

Gan jau Freidam te būtu kas sakāms par mazohistisko pievilkšanās spēku, kas liek man dievināt šo aromātu, lai gan tagad, to ik reizi ieelpojot, man droši vien galvā skanēs ļoti šķības gammas un greizas arpēdžijas. Bet, lūk, varbūt, narativizējot šo traumu, es no tās atbrīvošos uz visiem laikiem?