Noskatījos Everestu.

Saprātīgam cilvēkam vajadzētu zemes spert gaisā, skatoties šo gabalu (kā to darīja Līva (protams, tik klusi, ka es nepamanīju)), jo darīt muļķības taču ir tik... stulbi. Bet es, bet es to dzinuli sapratu, mana iekšējā balss atsaucās viņu balsīm, jo noslāpēt jebkuras saprāta paliekas mērķa vārdā man nav svešs koncepts.

Žēl tikai, ka manā gadījumā runa ir par to, vai es 10 minūšu laikā varu noēst 300 g šokolādes. Jā, man ir nelabi, jā, es saprotu, ka tas nav prāta darbs, bet ēdu, ēdu, cīnos ar nelabumu, bet turpinu ēst.

Labi, līdzsvaram atzīšu, ka reizēm arī skriet man ir grūti, bet es gribu tik galā ar tiem sasodītajiem kilometriem par spīti visam.