"Kaija" Nacionālajā teātrī sasniedza to pakāpi, ko, šķiet, nekad nebiju manījusi nevienā izrādē: teātris TIK dzīvs, ka rodas 100% pārliecība, ka viss ir pa īstam, ka tā nav skatuve.
Nezinu, ar ko aktierus baroja Seņkovs, bet visiem vajag to ieēst ASAP as possible, kā sacītu Maikls Skots.
Bonuspunkti par to, ka Bonāte netīšām pacēla Pugas parūku, par ko abi sasmējās. Labās izrādēs tie ir mani mīļākie mirkļi.
Mūsu vienotās smadzeņu šūnas sindroms atkal pabāž no ūdens savu ģīmi, jo es gribēju blogā rakstīt kaut ko no sērijas "Nezinu, ko Seņkovs aktieriem deva smēķēt, bet lai dod vēl".
4 komentāri:
Mūsu vienotās smadzeņu šūnas sindroms atkal pabāž no ūdens savu ģīmi, jo es gribēju blogā rakstīt kaut ko no sērijas "Nezinu, ko Seņkovs aktieriem deva smēķēt, bet lai dod vēl".
Hahaha. :D
Toties Tuvā pilsēta tajā pašā institūcijā ir lielākās samazgas 10 gadu teātrskatītāja karjerā...
Gadās arī tā!
Ierakstīt komentāru