Santjago ceļš. 5. diena. Los Arcos – Logroño // 29 km

Okei, augusta favorīts Nr. 1 ir ausu aizbāžņi. Krācēji mani vairs nekomandēs! Drusku gan ir kļuvis vēsāks naktīs, uzsedzu sev uz kājām sedziņu, jo, guļot palagā, maķenīt salst. Varbūt tomēr guļammaiss nebūs bijis lieks akmens manā dāmu somiņā (es gan nezinu, vai manā guļammaisa maisā gadījumā nav sabāztas vecas lupatas, jo es nepārbaudīju). Vakar gan štukojām, ka šitos štrumiņus varētu nosūtīt uz Santjago, lai somas vieglākas, bet, iespējams, šī nav spožākā ideja pasaulē. No otras puses, visās alberģēs ir segas, nevar tikai zināt, vai kāds ar tām segām pirms tam nav rīvējis savas pūžņojošās tulznas. Somas svaru tomēr izdodas samazināt: izņemu "Ibumetin" blisteri no kartona iepakojuma, kuru izsviežu ārā. Efektīvi!

Alberģē dod arī brokastis jau no pieciem rītā, tā ka metamies ēst (brokastis gan tādas paknapas, nav džogurtiņa, tikai viena veida ievārījums). Kamēr stūķēju mutē pārvārītu olu, iedomājos, cik te nejēdzīgi būt vegānam, jo viss griežas tikai ap gaļiņu (ceļinieku ēdienu komplektos veģetāru "otro" atrast ir grūtāk par mītisko adatu siena kaudzē) un piena produktiem. Es gan cenšos dzīvē max. neēst dzīvnieku izdalījumus, bet te negribu sev uzkraut vēl vienu nastu, man jau pietiek ar sarkano somu. Kafiju toties šis saimnieks taisa milzīgās mokas kannās, atceros mūsu Rīgas "Pedrini", ilgojos, draudziņ!

Domāju, ka pienācis laiks uzvilkt citu kreklu (ir liela izvēle no diviem, kas man somā kulstās), šim ir nosegti pleciņi, kas varbūt ļaus manai ādai nepārvērsties par čūlu centrāli saules gadījumā. Un kājas arī sāp, vecā plate iet uz riņķi. R saka, ka negrib nekur iet, vilkdams savas kompresijas getras. No shit, Sherlock.

Pametam savu naktsmītni 6.25 un uzņemam kursu. Čāpojam pa tumsu, vērojam, kā pamale krāsojas, drusku kā gopņiki uzliekam skaļi mūziku.

Kārtējais viltotais smaids.

Pēc 10 km kāds labdaris ceļa malā izlicis galdu ar suliņām, augļiem, musli batoniņiem, kafiju un vēl šo to, viss par ziedojumiem. Nav tā, ka esmu izsalkusi, bet piesavinos banānu par 40 centiem, jo mikroelements vaig.

Dodam paēst!

Vienā brīdī atkal izvelku "Spotify", ausīs iedžinkstas apsēstā stalkera himna, Busuļa "Я тебя  рисую", bet pēc tam pārslēdzos uz Vivaldi "Gadalaikiem", jo es eju gar vīnogu lauku (visu obsessive compulsive disease mocīto sapnis), priekšā rēgojas pilsēta, ko man citu darīt?! Tad atceros, ka Vivaldi vispār pie visa ir vainīgs, jo doma par šo trako elli dzima ceļā uz senās mūzikas festivāla noslēguma koncertu, kura kroņa numurs bija tieši "Gadalaiki". #tipisksVivaldi

Līniju burtnīcas iedvesmots lauks.

Nonākam Viana, brāžamies tai cauri, fiksi iemezdami aci vienā maiznīcā.

Kas tad tas? N-to veidu baltmaizes?

Mēs kustamies uz priekšu, lai gan tā nemaz neliekas.

Piesēžam uz soliņa, mazliet paturu kājas gaisā, pēc 18 bezpauzes kilometriem ir tā grūši.

Kad beidzot iestāsies muskuļi?

Sadalām pēdējo "Nomedu" (ja reiz ir viens ekselents batoniņš, tad tā ir "Nomeda"). Ejam pa sauli tālāk, katrs iegrimis savā "Spotify". Viss it kā čiki, gājiens kā gājiens, drusku kazenītes, drusku vīnodziņas, bet vienā brīdī man sāk dziedāt Šīrans, aizrautīgi dodams vaļā "Castle on the Hill". Un te nu es mazliet saplīstu – birst asariņas, domājot par mājām, bet tādas priecīgas, iedvesmojošas. Paredzu, ka vienā brīdī gaudošu līdzi Rutulim pie "Nekur nav tik labi kā mājās", jāatrok šis gabaliņš "Spotify".

Bez vitamīniem ne mirkli.

Soļošana iet kā pa sviestu, mēs izejam no Navarra provinces un šaujam iekšā La Rioja, vienā brīdī pat paskrienam (!!!), liekas, ka dzīve ir skaista!

La Rioja, mēs jau nākam!

The laughter is fake, but the tears are real.

Bet tad, bet tad es saprotu, ka man ir kājas, kuras ir pizģec kā nogurušas. Kad pienāk 25 km, es vairs nevaru. Un negribu. Mēģinu soļot mūzikas ritmā un koncentrēties tikai tai, lai ātrāk paietu tie sasodītie 3 km, bet ceļa malā sieviete vicina rokas, lai piestājam dabūt štampeli savās ceļinieku pasēs (īsti neizprotu šī papīra jēgu, bet es daudz ko nesaprotu). Man nojūk visi pātari, jūtu, ka drīz ar savu "Spork" amputēšu sev abas kājas. Neticamas sakritības rezultātā nonākam pilsētā – esam nogājuši 28 km ar vienu 15 minūšu pauzi. Diena, kas sākās uz gana optimistikas nots, ir pārvērtusies tajā freskā, ko spāņu omīte "restaurēja". Es čīkstu kā zīdainis, man viss sāp, ir bads, gribas, lai šis mirklis neeksistē, Koelju, kur tu esi ar visu to savu sadošanos rokās? Sasodītais melis.

Nevaram vienoties, ko darīsim tālāk (bet es tajā brīdī vienkārši gribu NEBŪT), šķiet, ka drīz aurosim viens uz otru, bet kaut kā tā krīze tiek pārvarēta bez asiņu izliešanas. Meklējam vietu, kur pasēdēt un paēst, bet neko nevaram atrast, jo visur dod mikroskopiskas sviestmaizes, kas der tieši nekam. Varbūt kaut kam der, bet ne jau izsalkušam dusmu pūķim. Saku, ka pasēdēsim un iesim uz priekšu, tie ir vēl 12–13 km līdz Navarrete, nodomāju, ka gan jau līdz tumsai tikšu tur. Kaut kā velkos nopakaļus, līdz ieklīstam bulanžērijā (tur gan ir ļoti glīti, visādi zaļumi, man patīk zaļumi) pēc, you guessed it, maizes un bulkām. Un café con leche. Man vispār nav kauna, es "runāju spāniski", tas ir, bakstu uz priekšmetiem un lietām un saku "una" cerībā, ka dabūšu kaut ko. R saprāta balss nosaka, ka jāpaliek šajā pilsētā, nevis jādodas tālāk, ir jau divi pēcpusdienā. Mani ikri vienkārši KAUC (liekas, ka visi "Stirnu buki" ir bijuši bērna šļupsti salīdzinājumā ar šo). Praktisks padoms: pirmais likums, ieejot kafejnīcā, ir noraut apavus un ļaut visiem baudīt brīnišķīgu aromātu. Es gan tajos brīžos nezinu, kas ož stiprāk – zeķes vai es pati. Es arī vairs nezinu, vai iepriekšējā teikumā ir pareiza interpunkcija.

Una cafe con leche, por favor! Grande, muy grande!

Kuļamies uz savu alberģi un... paņemam divvietīgo istabu, jo tas ir tikai par pieciem eiro dārgāk par gulēšanu bunkurā. Ir dvieļi! Un īsti palagi, nevis "čuru paladziņi"!  Divi balkoni! Sava duša! Ar šampūnu! Un dušas želeju! Vai es ieliešu savās pudelēs šos produktus? You bet I will! Stāvu tajā dušā kā tādā svētītā ūdens strūklakā, laistos ar šampūnu, lietoju nepieklājīgi daudz dušas želejas, having the time of my life. Man nav jāslaukās "mikrošķiedras dvielī", kas mitrumu vienkārši stumda pa ķermeni, es varu ietīties baltā, tīrā, smaržīgā frotē brīnumā. Ak, prieki!

Skaistuliene.

Kad nu izlienam no saviem prezidenta apartamentiem izmest lociņu pa pilsētu, protams, sāk līt. Bet pilnīgi pajāt, lietus ir nekas. Baigi gan nav iedvesmas izpētei, šitā pilsēta man nepatīk, pārāk liela, pārāk daudz cilvēku. Ieejam pārtikas veikalā kaut ko sagādāt vakariņām un brokastīm, un es padodos mazam aliņam, ceru, ka man nebūs antibiotiku delīrija (Vai varbūt ceru, ka būs?). Un pēc tam padodos milzīgam saldējumam, nom, nom. 

Auksta siera kūka. Nav slikti.

Runājot par lietām, kas besī: veikalā jogurti jāpērk četrpakā. Kas to ir autorizējis, lūdzu? Runājot par citām lietām, laikam savu powerbank sviedīšu ārā, jo tas uzlādē tieši 3% un tad nekaunīgi izslēdzas. Būs vairāk vietas somā, ha, lol. Nesaprotu arī, nafigam es līdzi esmu paņēmusi blociņu. Tieši kādas vārsmas es tur grasos rakstīt? Haikas par to, ka negribas iet, bet vēl 600+ km priekšā.

Vispār šis nav nekāds Santjago ceļš, bet drīzāk Jago ceļš, ņemot vērā, cik tas ir viltīgs. Žēl tikai, ka man visu laiku neseko Andris Pudāns.