Santjago ceļš. 4. diena. Cirauqui – Los Arcos // 37 km

Bingo! Loto! Kliņģeri studijā! Šonakt istabā logi bija vaļā, man ausīs bija sastūķēti aizbāžņi, un es gulēju vairākas stundas no vietas! Jā, labi, baznīcas zvani mani pamodināja pulksten četros, bet es iemigu atkal un snaudu līdz pat 5.20. Sajūta ķermeniski laba (gribas gulēt vēl, bet te nav nekāds kūrorts), droši vien vakardienas ibuprofēna šotiņš izdarījis savu darbu.

Izkasāmies no alberģes 5.55, piepildām ūdens pudeles un metamies iet. Pilsēta apgaismota, bet tā kādā brīdī beidzas, savukārt sākas tip-tap pa tumsiņu un džungļiem. Vietām segums slapjš (un visi augi ūdens pilni, tiem spraucoties cauri, slapji ir mati un rokas), es drusku paslīdu, iespiežu roku dubļos, nolamājos un speros tik tālāk. Mazliet noejam no ceļa, jo tumsā neko nevar redzēt, pieres lukturis nav gluži tālās gaismas, bet necik daudz maldīties neiznāk.

Gaismiņa!

7 km vēlāk pieturam Lorca un uzkožam pa kruasānam (Vai es ņemu ar šocenes pildījumu? Ā, bez šaubām?), jo brokastis nav bijušas (fasted cardio, lol). Kā Ansītis un Grietiņa sadalām arī vakardienas bagetes kancīti. Īsti bomāri! Man gan visa šī maizes štampāšana jau ir līdz saktai, es gribu ēst augļus, kas tas par absurdu, ka saulainajā Spānijā uz ielām nemētājas persiki!

Ja man būtu šitik garas kājas, tad nebūtu tik ilgi jāiet.

9.15 nonākam Estella, kājas drusku izrāda noguruma pazīmes, un sākas lietus. Par laimi, blakus ir DUS, kurā pasēžam pusstundu, padzeram kafiju (es jau kā profesionāla valodu guru prasu "café con leche" un "té verde", jo man nekas nav par grūtu) atpūšamies, pārdevēja noteikti sajūsmā, ka uzreiz novelkam apavus un sniedzam zeķēm gaisa peldes. Ieeju vīriešu tualetē un sāku staipīt kājas, protams, kārtīgi neaizslēgusi durvis. Diez vai vīrietis, kas tās atvēra, bija gaidījis redzēt dāmu "nazītī". #sorrynotsorry

Riktīgi negribas nekur vairs iet, bet priekšā vēl kādi 20 km. Tā kā līst, velku ārā "gondonu" – rozā plašķi no "SportsDirect" kolekcijas. Skaista kā vasaras diena, ko tur vēl piebilst!

Es no lietus nebaidos!

Briesmīgi negribas saslapināt kājas, jo tad nākamā pietura būs "Tulznas" (lasīt tā, kā to saka tante vilcienā). Manu botu ūdensnecaurlaidība ir nulle. Īkšķa lodziņu eiro monētas lielumā esmu aizlīmējusi ar "Compeed" plāksteri, Makgaivers skaudīgi noskatās. Cilpojam pa lietu, mētelis slapjš no abām pusēm, jo taisa izcilu siltumnīcas efektu. Beidzot nonākam pie vīna krāna. Ļoti grēcīgi iepildu sporta pudelē vināriņu, drusciņ padzeramies to, jo citādi nedrīkst. Tur paliek kāda ēdamkarote vīna, un visu atlikušo dienu man ir vīnūdens. 13/10, would recommend.

Aizdomīgu vīnu? Ielejiet!

Te mūs panāk itāļu čalis Stefano no vakardienas alberģes, čibinām tālāk kopā. Viņš gan angliski runā tādā A2 līmenī, bet tas jau nekas. Man galvā, protams, sāk skanēt "Felicita", stāstu viņam šo faktu. Nevaru nepieminēt Itālijas Eirovīzijas dziesmu, un te milzu šoks: džeks nezina, kas ir Eirovīzija! BET dziesmu gan viņš zināja.

Praktiski padomi, kā runāt ar cilvēkiem, kas slikti saprot angļu valodu: 1) izmantot tikai vienkāršos laikus (aizmirst saliktos, ilgstošos un kur nu vēl the third conditional); 2) daudz žestikulēt; 3) novākt jebkurus centienus tēlot amerikāņu vai britu akcentu, runāt kā robotam.

Dripelējam tālāk, lietus pārstāj, sāk cepīt saule. Ceļā satiekam Sāru no ASV, kas sāka savu dienu no tās pašas alberģes, bet jau 4.30 no rīta. Arī viņai ir bijis brūtgāns no Latvijas, kā nu bez tā. Pulksten 12 esam Villamayor de Monjardin, tātad 25 km aiz muguras. Italiano rāda ēšanas žestus, davai, iekodīs ar'. Iekārtojamies bāriņā, ir saulains, man ir gāzēts ūdens un kartupeļu omlete. Sastāvs: olīveļļa, kartupeļi, olas. Dilstošā secībā. Bet ir labi, labi, labi! Jūtos netipiski ne-sagurusi, žāvēju zeķes uz krēsla, otdihaju, kā saka. Drīz vien mums pievienojas Sāra, nosēžam beigās stundu un tarkšķam, īsta paradīze.

Chillin' in my (non) snuggie.

Stefano un Sāra paliek te, bet mums vēl jācilpo pa garlaicīgu ceļu 12 km. Kā tādi Viestura Saldava labākie audzēkņi nosoļojam tos vienā rāvienā (ok, ap trīsdesmito kilometru jau bija fakin grūti, bet dzīve ir grūta, deal with it).

Uzskatu, ka te ir rakstīti diezgan lieli meli.

Tiekam savā alberģē, kur mums paziņo, ka drēbes nav jāberž ar rokām, bet tās izgriež veļas mašīna par 50 centiem. Izcilas ziņas, izcilas! Droši vien es tik ļoti nepriecātos pat tad, ja man pateiktu, ka Tramps vairs nav Mr. Prez. UN, UN, UN es tieku pie gultas pirmajā stāvā! Man nav kā tādam mankijam jātraušas pa tām mazajām trepītēm nekur, es varu uzreiz apsēsties savā gultā. Ja par sliktajām ziņām: pleciņi sāp no somas, tā nopietni sāp. Un pilnam komplektam drusku apsviluši saulītē. Piezīme sev: nākamreiz cītīgāk uzziest saules aizsargkrēmu.
 
Izložņājam Los Arcos, foršas tās pilsēteles, katrā tāda baznīca, ka jāelš no skata.

Ērģeļu autoram ar humora izjūtu problēmu nav.

Vakariņās šodien divi cepumi (megafancy homemade wholemeal, viss, ko var iedomāties) un saldējums. Un negatavs persiks, kas ir kārtējais nesaprotamais koncepts. Cietus persikus es varu nopirkt "Rimi", man tos nevajag frickin' SPĀNIJĀ! Dodiet taču perfektus augļus, tā nav nekāda dižā prasība!

Labi, pilngraudu milti tur varbūt arī ir, bet ir arī ļoti sintētisks krēms.

Rādās, ka būs kārtējais negaiss, es esmu nogurusi kā susliks un gribu paskatīties "Netflix", bet internets te gan nav kā mājās, tāpēc diezgan neiespējama tā mana misija šovakar, atkal jālasa grāmata, ak, nē! Nāksies kā sajukušai masēt savus apakšstilbus, kas sāp tā, it kā būtu ar rundziņām klapēti. But first, let me take a selfie baznīcas "dārzā".

Vanity Fair.