Santjago ceļš. 12. diena. Carrion de Los Condes – Sahagun // 40 km

Zumm, zummm, rīts ir neparasts. Pēdējās dienas esam gulējuši alberģēs, kur maz cilvēku, tāpēc ir dīvaini, ka šajā visi kā uz burvju mājiena (t.i., pirmā modinātāja zvana) sāk rosīties kā bitītes, celties, velties, ņemties, kravāties utt. Kad lieku pēdas pie zemes, saprotu, ka man sāp kājas joprojām, un izlemju par labu vienam "Nimesil". Priekšā klumpačošana 40 km garumā, palikt kaut kur lauka vidū arī vēlēšanās nav, tāpēc bez lielām ceremonijām vienu paciņu iztukšoju, gardi.lv.

Paēdam arī brokastis un 6.15 dodamies dzīvē kopā ar vēl veselu baru pilgrimu. Kā mazie nazīši spējīgi visus apdzenam, izņemot korejiešu pāri, kurā ir maza, maza sievietīte un garš vīrietis. Sievietīte joņo uz priekšu kā ģenerālis, kamēr viņas kavalieris teciņus vien cenšas viņu noķert, skats gana komisks. Pēc kāda laika gan arī viņi elpo mūsu atstātos putekļus. Rīta ceļš ir izcils – 17 km NEKĀ. Jā, ok, smuks mēness, aust saule, bet tas ir interesanti pirmās divas minūtes. Grants ceļš, tukši lauki, tāpēc sapriecājos par videosveicienu no Vītoliem.

17 km tukšuma.

Kad nu aiz maza kalniņa parādās Calzadilla de la Cueza, laužamies iekšā pirmajā bārā pa kreisi un ēdam tortillas kā negudri. Man šoreiz pat ar spinātiem, nevis plikiem kartupeļiem, ir ļoti labi (bet akmeņi arī garšotu labi pēc šādas pastaigas). Un bez kafijas jau nu nekur.

Veselīgākās brokastis pasaulē, nom, nom.

Saule pieņemas niknumā, bet pūš arī vējš (kā Kristīnes Jē dziesmā, lai gan tur bija arī jūra), un mēs ejam, ejam, ejam. Terradillos de Los Templarios alberģē izgāžamies zālītē uz 15 minūtēm, kas ir īsta svētlaime. Es atkal uzvelku sandales un klusiņām dziedu sev slavas dziesmas, ka tās man ir līdzi.

Cik iedvesmojoši!

Jūtos pārsteidzoši jēdzīgi. Vai gribu kā Džūlija Endrjūsa virpuļot pa pļavu un dziedāt? Nē, bet nav vismaz vakardiena. Kājas sāp, bet paciešami sāp. Palikuši tikai 8 km līdz galamērķim, un mēs, lauzdamies cauri apgrauztiem zaķu karkasiem, ieejam Leonas provincē. Ups, iespējams, arī nošmaucam kādus pāris kilometrus, jo nekaunīgi ejam gar šoseju, nevis drebelējamies pa grants ceļu.

Tuksnesīgi.

(Kings of) Leon.

14.45 nonākam municipālajā alberģē. Ar katru dienu kļūstam aizvien bomzīgāki, prasības krītas, šī mazliet atgādina patversmi, bet virtuve ir ok. Gribas gan beidzot izmazgāt drēbes veļasmašīnā (ceru uz rītdienu vai parītdienu), KO NEESMU DARĪJUSI 12 DIENAS. Tas, cik labi smaržo botas, vispār nav aprakstāms, jo tās neizžūst, bet uzņem sevī arvien jaunas sviedru kārtiņas, mmm.

Iespēja gulēt baznīcā? Kāpēc ne!

Sahagun (izklausās ļoti aziātiski, bet nav, ir tikai veci spāņu onkuļi, vispār visur ir veci spāņu onkuļi, kur viņi slēpj sievietes, es nezinu) Atrodam "Dia". Ne jau mikroskopisku bodīti, bet kārtīgu lielveikalu, kurā pārdod dažādus produktus. Vakariņās piestampājamies ar salātu kalniem. Ah, cik labi, kraukšķīgas lapiņas, gurķi, tomāti, kāds svaigums! Vai klāt ir maize? Bez šaubām! Jūtos kā tas kaķis no anekdotes par griķu ēšanu. Protams, ka esam kā negauši sapirkuši par daudz ēdiena, bet, hei, treat yo'self.

Sapņa piepildījums: šķiedrvielas.

Jāsaka, šajā pilsētā nav daudz ko redzēt, bet, visticamāk, man vienkārši apnicis skatīties, cik jau nu var tās baznīcas apbrīnot. Šodien gan visu dienu pētīju akmeņus, jo slinkums bija pacelt acis.

Hi there!

Pusceļš ir pieveikts, pēc divpadsmit dienām iesoļošu tajā sasodītajā Santjago, nopirkšu zeķes ar "Buen Camino", un beidzot būs miers. R saka, ka pēc trīspadsmit, un skaita uz pirkstiem dienas. Mūsu matemātika nesakrīt. Pēc 12 dienām būs 18. septembris, bet mums vajag 19. Visas šīs divas nedēļas esam rēķinājuši nepareizi, ups! Ai, kaut kad jau būsim galā.

Nevar neiet.