Santjago ceļš. 15. diena. Leon – Hospital de Orbigo // 36,5 km

Lai gan gulēt istabā, kur blakus nešņāc padsmit svētceļnieku, ir lieliski, ar miegu tik labi nesokas, dīdos kā driģenes sarijusies, un kā kronis visam mani pa nakti gandrīz nosit no otrā stāva lidojoša ūdens pudele. Pilna.

Ceļamies, kā ierasts, 5.30, bet atkal var čabināties pēc pilnas programmas, iet vannas istabā un pavadīt tur pārāk ilgu laiku, kārtot mantas no rīta un vispār izpildīties buržujiski. Brokastīs gan jāēd akmenscieta maize ar sasvīdušu sieru, jo virtuvi uz nakti slēdz, tāpēc siers visu nakti notusējis blakus sieriem. Šorīt man sāp Ahilleja cīpsla, ne visai iedvesmojoša sajūta.

6.25 tomēr izkasāmies no alberģes un drīz vien satiekam kādu indiešu dāmu, kaut kā sākam pļāpāt un soļot kopā. Hei, pēc ilgiem laikiem kāds cits cilvēks, ar ko klačoties! Un beidzot var iet lēnāk! Lai gan es esmu vienpatības iemiesojums, šī ir lieliska pārmaiņa, jo negribas atkal vienkārši IET.

No desmit desmit!

Pēc kādiem 8 km ceļš sadalās "The Scenic Route" un "The Road Route". Mēs esam izlēmuši neiet gar šoseju un izvēlēties skaistāko ceļu, kas gan ir 3 km garāks, tātad 32 km tiek piekabināti vēl vismaz trīs. Indiešu dāma mums stāsta, ka iešot īsāko ceļu, bet, nonākot krustpunktā, bara iespaidā (nu jau mums blakus iet arī divi amerikāņi, no kuriem viens nes 30 (!!!!!) kilogramus smagu somu, jo kāpēc gan ne, bet viņš arī iet rūķa pozā) nosaka "Eh, what the hell!" un pievienojas mums, piemetinādama, ka par šo lēmumu varēs čīkstēt vēlāk.

Ainava diezgan cērtama.

Diezgan ilgi nav nekā, bet pēc 17 km beidzot uz zemes parādās zīme "BAR", kas ir kā tāda dieva sūtīta paradīzīte, kur paēdam tortijas un padzeram kafijas/tējas. Šodien beidzot atkal parādās skati, kuru dēļ vērts pagrozīt galvu. Visu dienu gan vējš kā Liepājā.

Mākonītis un Mākonīte.

It kā nasing spešl, bet ir kaut kas mazliet skaists. Kad nu pēc 27 km atkal piesēžam patirināt kājas, savācam kompānijā vienu dāni, ar kuru es tad izklaidējos turpmākos 4 km. Šim vīrietim, būdama mārketinga guru, arī izreklamēju alberģi, kurā grasāmies palikt, viņš momentā steidz rezervēt vietu tur.

Kaut kāda jauna pilsētele.

Vienā brīdī gan manu kāju ķer elektrība – izrādās, man iedzēlis kaut kāds mošķis, kāja momentā sapampst un sāp, toties redzu to kā lielisku iespēju ieēst "Tavegyl", lai tas nebūtu par velti staipīts līdzi.

Beidzot arī pajautāju, kā sauc mūsu indieti, kura atbild, ka viņas vārds ir Kavita, uz ko seko loģisks pretjautājums: "Do you spell it with a K, like the Kardashians?".

Svīta ir ieradusies!

Ienākšana Hospital de Orbigo ir gleznaina. Beidzot atkal skaists miests! Meklējam un atrodam savu oāzīti (Albergue Verde), kur smaržo izcili, aiiii, prieka pilnas bikses! Mums iedod palagus un spilvendrānas, un duša ir kā ūdenskritums, un ir dvielis rokām, un dzīve liekas skaista (vienam no hostiem ir tetovējums "Eat pussy, not animals"). Mūs painformē, ka 6.30 būs joga, savukārt vakariņosim 8.30 (vegāniskas vakariņas). Esmu badā, jo nesanāca visu dienu staigāt ar ēdienu mutē, tāpēc gribas vēl fiksi ko iekost, nav pat četri pēcpusdienā. Veikals, protams, ciet līdz 4.30, bet blakus bārā dod alu, pēc kura nāk tāds lūziens, ka negribas ne jogu, ne vakariņas.

Gribu, lai Latvijā aug palmas!

Joga sākas septiņos, 20 minūtes pārmaiņus skatāmies uz sveci acīm vaļā un gaismu tuneļa galā acīm ciet, un es nevaru sagaidīt, kad beidzot staipīsimies, meditācija man nemaz nav prātā. Kad nu beidzot tas notiek, tad es stiepju savus muskuļus kā negudra, aijāju kājas un krakšķinu gurnus, sajūtas izcilas, piedodu pat svecītes daļu. Skolotājs bārsta gudrības par to, ka cilvēks nav mašīna un ka laiks nav svarīgs. Noguļamies savāsanā, un es dzirdu, ka R blakus šņāc jau pēc divām minūtēm, nākas bakstīt augšā. Fonā dzirdama arī vēderu kurkstoņa, liekas, visi domā par vakariņām.

Gribas palikt te kādu nedēļu.

Vakariņas pienāk. Sēžam pie viena galda ar francūžu pāri, kuri angliski saprot zeŗo. Kamēr visi mēģina komunicēt ar kalkulatoriem un zīmēm, es stipri saņemos un prasu kaut ko franciski. Vīrietis to uztver kā zīmi visu vakaru man ko jautāt, bet šajā mudzoņā dzirdēt ir jau tā neiespējami, kur nu franciski, tā ka es tikai māju ar galvu un smaidu.

Dodiet ēst!

Vakariņas ir Ēdenes dārzs. Dārzeņu zupa (jā, es prasu arī papildporciju), pesto, pilngraudu maize, veganēze, grilēti dārzeņi (no pašu dārza) un sēnes, vegāniska kūka un zāļu tējas. R saka, ka nezina, kā no šī paēdīs, bet man ir TIK labi, izcili. Vienīgais, kas nav labi, ir tas, ka ir vēls. Un mums jāceļas 5.30.