2017-09-10

Santjago ceļš. 16. diena. Hospital de Orbigo – Rabanal del Camino // 38 km

No rīta alberģē ir servētas brokastiņas: ir muslis, ir augu piens, ir maizīte, ir ievārījums, un tas viss kopā garšo lieliski. Saēdamies kā uz ziemas miegu, un 6.25 mūsu tandēms ir gatavs startam. 

Viss it kā ir labi, tikai vienā brīdī, kad vēl nav noieti pat 5 km, saprotu, ka vakardienas knislis nav bijis vis nekāds mazulītis, jo mana kāja sāk sāpēt kā negudra, turklāt tā ir piepampusi kā tāds tukls kabacis. Ieēdu tabletīti, palīdz necik, ķeros pie "Nimesila", bet arī to var izbarot kaķiem, kāja sāp aizvien vairāk (toties pēc šāda Molotova kokteiļa nesāp nekas cits). 

Pēc 10 km uzduramies paradīzei. Galdi ar augļiem, riekstu sviesti, kūkas, cepumi, kafija, un viss par velti, džeks vienkārši baro pilgrimus! Ķeros pie vīģu kastes, cukāju iekšā auglīšus, it kā būtu Aušvicē turēta. Šis labdaris vaicā. vai mēs esam no Vācijas (ko dzirdam katru dienu). Kad sakām, ka no Latvijas, saņemam pretī "Labas!" Not the same, bet tiek piedots, jo tās vīģes un mandeļu sviestiņš... BEST. 

Sāpes gan nepāriet, agonizēju, bet līdz Astorgai vēl 6 km. Man ir bijuši trīs lūzumi, nav tā, ka pirmais randiņš ar sāpēm, bet katrs solis ir kā maza inkvizīcija. Domāju, kā pateikt R, ka diez vai varēšu noiet šodien plānoto. Galvā dramatiski skan "Ja tu man esi", un es domāju tikai par ledus kompresi, kuras man nav (bet tad man nevajadzētu ne debesis, ne zemi), cenzdamās nelocīt kāju. 
Santa Catalina de Samoza paēdu saldējumu, kas gan neremdē sāpes. Izskatās, ka priekšā vēl 12 km, bet man kāds pa kāju urķējas ar trulu instrumentu. Visu dienu turklāt kalnu aukas, spēj tikt vilkt nost un vilkt virsū džemperi katras 10 minūtes. Ir it kā skaisti apkārt, bet grūti baudīt dabu, ja katrs solis jāapdomā, citādi kājai cauri izšaujas zibens. 

Kaut kā tomēr pienāk pēdējā pilsēta, iespējams, lēnākais gājiens pasaulē, un es esmu novicojusi vairāk nekā 30 km ar kāju, kuru sev gribas amputēt. Alberģe gan tāda semi-shady (piemēram, nav trepīšu uz divstāvu gultu otro stāvu, tiec augšā, kā nu gribi, esi radošs), bet man ir vienalga, jo man gribas tikai atpūtināt kājiņas.

Aptieka svētdienā ir ciet, tāpēc par krēmiņu kājai var aizmirst. Nezinu, kā es uzrāpšos kalnā rīt, bet līdz tam vēl kādas 10 stundas! 

Atceros, ka drausmīgi gribas ēst. Abos ciema veikalos nopirkt var tikai smiltis, gružus un tādas lietas, tāpēc izlemjam iet vakariņās uz restorānu. Protams, virtuvi ver vaļā 18.30, nedomājiet, ka tas notiek kaut sekundi agrāk, tāpēc sēžam un pusstundu gaidām, tirinādami kājas, un pļāpājam ar kādu amerikāņu sievieti. Visi arī piesēžam pie viena galdiņa, mums pievienojas vēl divas amerikāņu kundzes, un mēs visi baudām trīs ēdienus un triecam laiku sarunās. Ļoti labi, A+! 

2 komentāri:

Anonīms teica...

Tev tak ir Eiropas apdrošināšanas karte. Ej pie ārsta, netēlo varoni!Sabeigt kāju var ātri, bet Tev ilgi jādzīvo.
Mamma

Guna teica...

Ja es te redzētu kaut vienu hospitāli, tad to darītu, bet ir svētdiena!