2017-09-12

Santjago ceļš. 18. diena. Ponferrada – Camponaraya, Villafranca del Bierzo – Vega de Valcarce // 27,5 (+14) km

Kaut kā atkal ir daudz ēdiena, esmu sapirkusi jogurtus, riekstus un saldumus, kas tagad jāstiepj uz kupra, liekas, kopā kilograms klāt. Nu, neko darīt, pati vainīga! Badīga došanās uz veikalu rezultējas šādi. R, protams, to komentē, bet es nodomāju, ka viņš tāpat apēdīs 70% no visa tā satura, tāpēc kaut ko nejauki atcērtu. Vēl viena mana problēma – visus lēmumus esmu radusi pieņemt bez jebkādām konsultācijām, tāpēc grūti saprast, ka citi vienkārši grib palīdzēt un ieteikt, kā labāk. Es pati gudra. Cenšos savaldīties, apspiest savu pasīvo agresiju, bet tas nav tā ļoti viegli.

Kājai uzlieku ledus kompresi (zirņus), alberģes vīrietis iedod speciālo kompresi un saka, lai šajā telpā nesmērēju ziedi, jo viss smirdēs. Lieki piebilst, ka es to izdarīju divas minūtes pirms šī dialoga. Liekas, pampums ir mazliet samazinājies (bet tas nakts iespaidā), sāpes gar kaulu gan stāv kā stāvējušas. Iespējams, šodien būs jāatklāj Camino de Taxi, jo priekšā 34 km tipināšana līdz Trabadelo. 6.35 izvelkamies ārā, ir tumšs, aziātu tandēms momentā aiziet uz nepareizo pusi, pat gailis pakaļ nenodzied.

Pa ceļam uz Camponayara, kur visi mūs apdzen, risinu kāzusu galvā – kur braukt ar autobusu un cik tālu, jo saprotu, ka nevaru likt R klimperēt manā tempā visu dienu, ko viņš spītīgi dara, kaut gan es atkārtojos kā papagailis, lai mani negaida, turklāt kāja nedod mieru un turpina būt stīva.
Labs ir, pabraukšos 13–14 km, tad vēl 10 km noiešu savā gliemezītī, piestājot pie katras puķītes. Atzīt sakāvi negribas, bet negribas arī palikt pavisam bez kājas.

Camponayara, kad aiz muguras jau 10 km, piestājam pēc kafijas/tējas, un bonusā mums iedod arī apelsīnu sulas šotu un kaut kādu maizīti. Paldies, dāvinātam zirgam zobos neskatās! Cītīgi arī atrodu, kur man jāiet meklēt autobusu.

Atrodu pieturu, bet... ielas pretējā pusē. Prasu jauniešiem, vai autobuss uz Villafranca del Bierzo piestās otrā pusē, viņi kaut ko spāniski atbild, ka si, si. Labi, ja reiz si, tad si. Stāvu un gaidu. Sāk smidzināt. Apvelku lietusmēteli. Gaidu. Pienāk 9.39. Autobusa nav. Pienāk 9.43. Autobusa nav. Lēnām sāku raudāt un psihot. Saprotu, ka neviens mani nekur nevedīs, slauku jakas piedurknē puņķainas asaras un mēģinu saprast, ko darīt tālāk, cik izmaksās taksis, vai man vispār tik daudz skaidras naudas, varbūt mesties upē un tā. Pienāk 9.52, un es ieraugu AUTOBUSU!!! Kāpju iekšā, sniedzu savu 1,40 eiro un saku, ka man vajag uz Villafranca del Bierzo. Autobusa šoferis neņem naudu. Nezinu, kāpēc, bet, atklāti sakot, nerūp. Esmu bezgala laimīga dudināt transportlīdzeklī. Ka tik izkāptu ārā pareizajā ciemā. 

Arī manā dzīvē viss nav ideāli, jo visā šajā autobusa sāgā esmu pakāsusi savu lūpu balzamu. Oh well. Izkāpju Villafranca del Bierzo, kur, šķiet, tirgus diena, sagrupējos un sāku soļot. Vēl tikai 200 km! 

Biju domājusi paņemt kalnu maršrutu, kas dienas gājienam pieliktu 2 km, bet, nonākot krustcelēs, stipri pārdomāju, jo pa vidu īsti nav ciemu, bet man vajadzēs kafiju un relaksingu. Pa ceļam neitrāli piestāju pie vīģu koka un saplūcos šķiedrvielas. Nom, nom.

Soļoju lēni (13-14 min/km) un priecājos par savu lēmumu neiet visu ceļu šodien, jo nav tā, ka ir baigi viegli. Pereje apstājos uz kafiju un saldējumu. Ēdu arī visus saldumus, kas man ir somā, jo negribas tos nest. Nav jau tā, ka baigi daudz enerģijas šodien patērētu, bet briesmīgi garšīgi, tāpēc noēdu visu abiem paredzēto. Banāni palika pie R, man tika viss džanks. Nezinu, kā es Latvijā šo spēšu pārtraukt.

Trabadelo piesēžu uz soliņa, sasmērēju kāju ar ziedi un iedzeru ibuprofēnu, a vdrug palīdz. Sazvanos ar R, kurš piedāvā iet tālāk un ir kādus 7 km aiz manis.

Mazohisms liek dzīties uz priekšu, jo ir tikai 13.15, tāpat zinu, ka priekšā ir trīs ciemi sešu kilometru garumā, gan jau kaut kur atplīsīšu. Liekas, ibuprofēns mazliet ir nostrādājis, sajūtos stipri labāk. Sāk ļurināt lietus, notiek ierastā procedūra – somas pārvalks, lietusmētelis, aiziet. Un 14.40 jau iesoļoju alberģē, savu 20 km vietā pieveikusi gandrīz 28. Īpašnieks paņem manu ID karti un jautā: "Džuna?" 

Viss ir ļoti jauki, aizņemta ir neviena (!!!) gulta, tā ka var gulēt pirmajā stāvā, jesss. Palaga un spilvendrānas gan nav, bet tie šobrīd ir nieki, galvenais ir novilkt apavus, ieiet dušā un nomierināties. 

Viesistabā netīšām uzsāku klaču ar kanādiešu pāri, kas pirms dažām dienām nosvinējuši 45. kāzu jubileju, un beigās nopļerkstam vairāk nekā stundu par sēnēm, nātrēm, Kanādu un visādiem niekiem. Sieva ir tehnoloģiju karaliene ar iPad, FitBit, fotoaparātu ar wifi, nu, she has it all. Četrreiz bijusi Afganistānā strādāt, saka, ka esot riktīgi kruta, piecu mēnešu laikā nopelnīt var gada algu, turklāt pēc tam iedod mēnesi ilgu atvaļinājumu un 2000 CAD tēriņiem. Vairākkārt abi izmet "Happy wife, happy life", re, vīrs pat kafiju iemācījies dzert sievas dēļ, kam patīk palasīt grāmatiņu kafejnīcā. Vīrietis pamāca, kā pamasēt kāju un izdzīt pietūkumu, jo ir no armijas, kur var neiet tikai tad, ja nopūst kāja (un mana vēl nopuvusi nav, tāpēc es varu iet).

Rīt atkal jākāpj kalnā kā tajā "Pie Dieviņa gari galdi" dziesmā. Bet arī lejā būs jātiek. 

7 komentāri:

Anonīms teica...

Smuki ciemi šodien!
Stulbi par kāju, bet nu tev ir svētceļnieka mācību stunda par visiem tarakāniem galvā.

L.

Anonīms teica...

Džuna!

Ļoti ceru, ka vīrieša pamācība, kā pamasēt kāju un izdzīt pietūkumu palīdzēs!

Ieva

Guna teica...

Jā, palīdzēja!!!

Guna teica...

Ciemi pārmaiņas pēc bija cienījami atšķirībā no šodienas, haha.

Anonīms teica...

Džuna !!!!!!

:)))

Īsti nesaprotu, kā tad viņuprāt būtu jāraksta Guna, lai izrunātu kā Guna?

Guna teica...

Nav tāda vārda spāņu valodā. :D
Viens amerikānis mani sauca par Unu, jo domāja, ka "G is silent".

Anonīms teica...

Nu tad paši vainīgi tie spāņi, ka tāda nabadzīga valoda šiem :)

No Guna uz Una arī ir bišķi komiski :)