2017-09-11

Santjago ceļš. 17. diena. Rabanal del Camino – Ponferrada // 32 km

Kad pārrodamies no vakariņām, alberģes guļamistabā jau ir izslēgta gaisma. Saprotams, ka šī ir vienīgā reize, kad es vēlos, lai tā nebūtu, bet kas tādu prieku dos. Tā kā mantas bijām izsvaidījuši pa gultām, kā sadeguši kaut ko kārtojam pa tumsu, īsti kurmīši. Pēc kāda laika ierodas arī gultas apakšējais kaimiņš, un tad šī divstāvu iekārta sāk tik ritmiski kustēties un šūpoties kā prāmis jūriņā, ka, iespējams, pirmajā stāvā atrodas viens (paš)apmierināts gulētājs.

Brokastis ir no 6.30, acīmredzot cīruļus te neviens neciena un negodā, tāpēc nākas apēst abus uzkodām paredzētis augļus (persiks pa pusei sapuvis izrādās, jo kā gan citādi) un mazu, taukainu bulciņu no Jēzus konditorejas. Paldies, Jēzu, tas bija gardi. 
Ja par bulciņu viņš bija parūpējies, tad izslēgt lietu gan bija aizmirsis, jo ārā cītīgi smidzina. Vēlme doties ārā ir mazāka par nulli. 

Savelkam lietusmēteļus, apsedzam somas un 6.30 speramies laukā. Ejam pa kalnu taku, lietus sitas sejā, pūš krietns vējš, bet ir silti, nē, ir karsti, jo plēves jaka virsū. Sajūta tāda, it kā ietu pēc eglītes, it kā Irma būtu klāt, nevar saprast, kognitīvā disonanse. Iedomājos, ka esmu tajā filmā, kur visi kāpj Everestā, un duru tik uz priekšu. Īstenībā megaforši, tikai man sāp kājiņa, tāpēc kāpiens palēns. Bet, pametot acis atpakaļ, ir kārtējā glezniņa, miglā aust saule, viss notiek. 

Iečāpojam pirmajā ciemā Foncebadon un ejam brokastīs, jo izskatās, ka nākamos 10 km nekādu pieturu nespīd. Beidzot te saprot, ko nozīmē café con leche GRANDE. Ēdu savu omlešmaizi un jūtu, cik labi smaržo manas zeķes. Bet šajā piedzīvojumā jebkādas normas ir atceltas, visi ir mežoņi, so it's ok. Kafejnīca/veikals (te neviens nekautrējas saukt savas divas letes par supermercado) ir tik tīra un mājīga, ka jūtos neērti, audama nost apavus, bet neko darīt, kājas ir mitras kā purvs, un mitrums ir tulznu perēklis. Turpat sameklēju smērīti muskuļiem cerībā, ka mana kāja piedzīvos brīnumu. Brīnums gan notiek, bet citā jomā – šajā iestādē var maksāt ar karti! Kad skaidrā naudā atlicis mazāk par 100 eiro un negribas maksāt komisijas zaglīgajām bankām, katrs karšu terminālis ir kā neliels altārītis.

Kafejnīcā viens pēc otra birst salijuši pilgrimi, arī mūsu vakardienas amerikāņu draudzene. Ierodas arī īri (ah, īru akcents vispār ir dieva dāvana), kuri atzinīgi izsakās par latviešiem Īrijā. Tiek apautas kājas, jo laiks traukties zilajā tālē!

Esam klāt arī pie Cruz de Ferro, kaut kā biju gaidījusi trakāku kāpienu, šis jau gandrīz Gaiziņa variants. Meklēju somā savu Engures akmentiņu un nolieku to akmeņu kaudzē, jo tāda nu ir tā tradīcija. Grūti saskatīt simbolismu tajā, bet lai nu būtu. Un somai mīnus 10 gramu uzreiz, success (smēres svars un jaunais banāns neskaitās, obvi).

Ejam pa miglu un mākoņiem, viss ir ietinies dūmakā, bet apkārtne ir koši zaļa, vietām zied violetas puķītes, skats par rubli, nē, par visu eiro. 

Kad izlienam no miglas zonas, ir tā, ka mazliet elpa aizraujas, bet jāskatās zem kājām, jo te notiek akmeņains lejupceļš n-to kilometru garumā. Ja tas ir grūti normālam cilvēkam, tad klibajam Kvazimodo ir divtik problemātiski.

Sasniedzam El Acebo, kur ieturam pusdienas – atkal normālas kafijas krūzes, pilnīgi neticami (galvenokārt jau vēlme "kaut ko paēst" ir gribēšana ieiet tualetē, kas nav krūmi). Sajūta kā kalnu kūrortā, gribas uzvilkt savas snovborda lietas un grūst ar dēli no kalna lejup. Ciemā prasu, kur jums te būtu tuvākā aptieka. Jā, mums ir, mums viss ir – 8 km attālumā jeb divus ciemus tālāk. Gluži kā "Eurotrip" ar to vilcienu. Shit, son. Potīte ir resna kā doktordesa, bet ko darīt, brienam tālāk. 

Kad nu nonākam Molinaseca, esmu izslāpusi līdz nāvei, jo aizmirsu visu dienu dzert ūdeni. Tieku pie ūdens, kas garšo pēc sēņu meža, un meklēju aptieku, kurā ienesos 10 minūtes pirks slēgšanas (siesta!) un nopērku ziedi, kas it kā atvēsina un atiekaisina ādu, saziežos kā Kleopatra. 

R saka, lai varbūt braucu uz Ponferadu ar taksi (laikam jau neizskatos pēc laimīga pilgrima), bet esmu jau sajutusi asins garšu mutē un gribu noiet visu. Zinu, ka Ponferadā būs slimnīca, no kuras izvairīties neizdosies.

Pēdējos 8 km pie sevis, liekas, dungoju "Spider Pig". Paņemam it kā smalku alberģi pārmaiņas pēc, izskatās jauna un smuka, istabās pa 7 cilvēkiem. Bet trāpām kaut kādā sastrēgumstundā, kad visi trīs spāņi grib iet mazgāties (ne jau reizē, bet duša ir viena), tāpēc jāguļ zvaigznītē un jāgaida rinda. Šai zvaigznītei gan viena kāja ir pacelta gaisā.

Trešais cēliens. Hospital de la Reina. Slimnīca. Saņemu savu numuriņu, novicinu gar administratores seju EVAK karti un gaidu, kad mani ~izmeklēs~. Pēc 10 minūtēm mani pasauc Dr. Ramons, kurš paspaida kāju (manu), nosaka, ka infekcijas nav, un amputēt nepiedāvā, rekomendē ledu, krēmiņu un bāzt kāju visās upēs. C'est tout. Nav jau nekas tāds, ko es nezināju. Ā, nu, protams, neiet 35 km dienā varbūt, bet ar to būs pagrūtāk. Meklēšu ledu. Nē, saldētus zirņus kā "Bridesmaids".

Līdz ar zirņiem tiek atrasta arī vegāniska desa, bez šī pirkuma es iztikt nespēju. Abi arī snaikstāmies gar parfimērijas plauktiem un slepeni salaistāmies nevis ar vienu, bet divām dažādām smaržiņām. Cik var ost!
 

3 komentāri:

Anonīms teica...

mm, vai tad Tev fonarika telefonā nav? :) Kāpēc bija pa tumsu jāmarinējas?

Guna teica...

Ir, ir fonariks, bet a) telefons bija nobāzts lādēties, b) negribējās spīdināties, c) tad nav piedzīvojuma, hei!

es teica...

jēzus vispār ir pārvērtēts :)