Santjago ceļš. 22. diena. Palais del Rei – Salceda // 40,5 km

Atkal esam trāpījuši pilsētai, kurā notiek svētki, un skatuve, protams, ir uzcelta tieši pie mūsu alberģes. Istabā neviens pat nekrāc, bet nevaru iemigt tāpat, jo dzirdu mūziku ar visiem aizbāžņiem, tad ir karsti, tad auksti, smadzenes atsakās izslēgties, gribas gulēt, ļoti gribas, bet neizdodas, vairāk tikai skatos pulkstenī un spazmoju. Vienā brīdī gan "Garmin" nodevīgi mani modina ar skaņu un vibrāciju, davai, celies, ir pusseši. Es pilnīgi iesmilkstos, jo beidzot esmu iemigusi uz pāris stundām, bet atkal ir jātraušas augšā. Nevaru atbildēt uz jautājumu, nafig mēs ceļamies tik agri, kāda mārrutka pēc kaut kur jāskrien, visi vēl guļ, bet mēs kā tādi circenīši lecam ārā no aizkrāsnes.

Pie brokastīm, kurās tiek ēsts viss, ko negribas stiept līdzi (Vai kā negauši atkal bijām sapirkušies par daudz pārtikas? Bez šaubām!), paskrollēju feisbuku, un man kā "suggested post" rāda Nutellas reklāmu. Esmu droša, ka FB noklausās mūsu sarunas, jo ar R noslēdzām dīlu vienu vakaru nopirkt Nutellas burku un to izēst ar karotēm (kuru mums nav).

Ārā ir +4 grādi, izcili vilinošs piedāvājums doties pastaigā. Pāri džemperim uzstīvēju lietus jaku, bet kājās man joprojām šorti, jo es taču no ziemeļiem.

R sāp celis, man sāp potīte, esam divi klibiķi, uz diviem mums ir divas veselas labās kājas un divas traumētas kreisās

No rīta es pat gaidu reljefiņu, jo kāpiens augšup = lielāka slodze = augstāka sirdsdarbība = ražojas siltums. Tādu gan no rīta ir gaužām maz. Un šodien vispār tas, ka nelīst lietus, jau ir kļuvis par bonusu, nevis pamatkomplektācijas elementu. Prasības krīt ar joni.

R. – Aizvakar mēs divarpus stundu pa lietu gājām un tad iebēgām tajā kafenē.
G. – Labi, ka kafenē, nevis kapenē.
R. – Tobrīd es arī kapenē ietu, ja tur būtu silti. Padzertu kafiju ar Sātanu.

Jā, jā, jā, bla, bla, bla.

Pēc kādas stundas nomedījam vienu poļu džeku, kas, kā izrādās, studējis Rīgā divus gadus un dzīvojis Alberta ielā. Buržujs. No latviešu valodas atceroties "Paldies" karti. Kopā nosoļojam gandrīz 10 km, bet viņš liekas tīri laimīgs Melide tikt no mums vaļā, jo, šķiet, mūsu temps šajā vīrietī rada par daudz sviedru, turklāt viņš nepārtraukti šņauc degunu tajā veidā, ko es nemāku, t.i., bez salvetēm.

Vai var pārdozēt dabu? Var.

Melide beidzot piestājam uz kafiju un tēju (un, iespējams, "Oreo" cepumiem no saviem krājumiem), kad jau 15 km aiz muguras. Manas domas ir apmēram šādas: "Es vispār negribu nekur iet. Es gribu uz viesnīcu. Bļin, es gribu baltu dvieli un televizoru, es nevaru gulēt bunkurā vairs! Cik vēl ilgi? Gribu mājās!"

Olga uzdarbojas arī Melide, starp citu.

Ceļamies un ejam, bet mana oma ir apmēram turpat, kur nezāļu saknes, tātad zemāka par zemi. Gribas kā vabolei apkrist vēkšpēdus, spirināties un kviekt, ka es negribu kustēties uz priekš, bet esmu pieaudzis cilvēks, kas labrpātīgi piekritis sevi spīdzināt, tāpēc nevaru tā izpildīties.

Visu dienu esmu rūgumpods, un man pat īsti nav neviena, uz ko dusmoties. Tāpat konstanti nākas vilkties augšā un lejā, ka gandrīz vai sagribas atpakaļ uz plakankalni. Izskatās, ka R ir vēl grūtāk nekā man, jo celis nekustas, tāpēc viņš brīžam iet aiz manis, kas līdz šim noticis tieši nekad, bet es negribu ar viņu runāt, jo negribu būt nejauka, tāpēc neskatos nemaz viņam virsū, vienkārši soļoju.

Vienkārši neveiksmīga bilde. Aiz žoga ir biedējoša lelle.

Arzua pat neapstājamies (meloju, apstājamies smirdīgā kafejnīcā, no kurienes aizbēgam, jo pārāk traki izskatās). Es nezinu, kur es eju. Man ir noriebies par to domāt, plānot, meklēt guļvietu. Es vienkārši eju kaut kur, man nav galamērķa īsti.

R man kaut ko jautā par bultām, es atcērtu, ka mani interesē, kā viņš domā nokļūt Finisterre bez Camino lietotnes, un pretī saņemu, ka, ja gribu psihot, tad lai psihoju. Ok, tā arī darīšu. Eju un vienkārši maļu galvā visas dusmiņas.

Ja šis būtu Semjuela Ričardsona romāns, nevis Gunas blogs, tad te parādītos vienkārši ar melnu pildspalvu sašvīkāta lappuse, kas parādītu, cik šī diena ir besīga.

Uz kaut kāda ceļa pārvada ieraugu mētājamies aproci, paeju tai garām, bet pēc tam apgriežos un paceļu to, atrasts nav zagts. Kā teica viena austrāliete: "What the camino provides..." To gan viņa sacīja par vīnogu ēšanu, bet uzskatu, ka arī šeit tas der. Man tieši nebija aproces.

Jā, esmu ļoti sportiska, 35 km ir nieks.

Ieraugu arī Agneses, kura te soļoja pirms kāda mēneša, atstāto ziņu.

Spāņu govs.

Pa ceļam ar R it kā izlīgstam, tas ir, es pēc plāna punktiem nostāstu, kas MAN BESĪ. Kā tajā video "Bez pupiem nevar sūkties" gribas sacīt: "Beidzot mēs normāli runājam!" Laikam jau tas ir ok, ka pēc trim nedēļām roku rokā gribas nedaudz būt budzim.

Ceru, ka viss šis materiāls tiks pārstrādāts.

Beidzot! Beidzot mēs sasniedzam to sasodīto Salceda, kurā ir divas alberģes (pēdējos kilometros jau jutos kā salauzts alvas zaldātiņš). Ieejam pirmajā – "Albergue de Boni". Bonis (nejaukt ar Bonīti) liekas tāds aizdomīgs vīrietis, bet tas nekas, jo man iedod papīra gultasveļu un parāda, kur ir duša (viņš lepojas ar savu "hydromassage shower", bet tur var izmasēt tieši neko), pārējais ir sīkums.
Iedodu arī izmazgāt savas drēbes veļas mašīnā, jo tas prieks ir pieejams par diviem eiro, kas gan nozīmē, ka man visu vakaru jātusē lietus jakā, jo džemperis žāvējas uz aukliņas. Un maksāt trīs eiro par žāvētāju es negribu. Jāatzīst, ka zeķes īpaši nesmaržo pēc vannošanās, tā ka izvirzu hipotēzi, ka Bonis veļas pulveri nav dzinies izmantot.

Mēs neesam ĒDUŠI kopš brokastīm sešos no rīta, izņemot dažus cepumus, banānu un nektarīnu. Lūdzu, intermittent fasting augstākā pilotāža. Tāpēc guļu gultā pussešos vakarā un ēdu šokolādi, domādama par vakariņām. Alberģē ir auksti. Izejam ārā. Ārā nav tik auksti! Tā kā šajā ciemā veikalu nav, atliek doties uz restorānu, kur uz auduma galdauta tiek uzklāts papīra galdauts, lai viesi var cūkoties un nav nekas jāmazgā. Lieliski, ne? Pusjēlu omleti, negatavu tomātu salātu un apaļu maizīti vēlāk gribu par šo visu norēķināties ar karti, jo man skaidrā naudā atlikuši vien 30 eiro. Nu, tagad man ir 10 eiro. Nav interneta, nav termināļa.

Labu apetīti!

Rīt, kā saka, pēdējais cēliens. Līdz Santjago mazāk par 30 km. Nu tik varēs pirkt džemperus, zeķes un kroņus ar Camino simboliku.