Santjago ceļš. 25. diena. Negreira – Logoso // 38 km

Vakarā daži francūži nevar nomierināties un taisa trādirīdi diezgan ilgi, zirgodamies (droši vien apsprieda varžu kājiņas) un klapēdami gaismas slēdzi kā tādu nenoslaktējamu odu. Turklāt fiesta arī izlemj kustēties pa ielām desmit cilvēku sastāvā un spēlē dzīvo mūziku tieši zem mūsu logiem, īslaicīgi gan. Miegs ne cepts, ne vārīts, jo gultas čīkstoņa lielāka par citu krākšanu, turklāt atkal karsti kā solārijā. 3.40 pamostos, paskrollēju internetu, secinu, ka pasaulē nekas nav noticis, un turpinu snauduļot līdz sešiem rītā.

Kas tad mums tāds garšīgs brokastīs? Hmm, kā būtu ar bageti, piemēram? Kāpēc gan ne, sen nav maize ēsta, būs savas 12 stundas. Tik ilgi neēdot maizi, sirds var apstāties, zinātniski pierādīts.

Zeķes pa nakti nav izžuvušas, protams, bet izvēlos riskēt un velku šos mitros pēdu cimdus tāpat, jo man ir plāns (un ne jau ieņemt Kurzemi). 6.50 atvadāmies no Karmenas un ejam laukā ar gaišu prātu un lielu tumsu.

Ļoti ilgi nekas nenotiek, vienkārši soļojam, ir migla, ir kalni, ir lejas, viss kā Rozamundes Pilčeres filmās pieklājas. Kaut kā tā iznāk, ka netīšām aizejam pa alternatīvo ceļu "through the mountain", bet, kad tas satiekas ar parasto ceļu, esam visiem priekšā, ups.

Labrīt!

Pēc 13 km iesoļojam Vilaserio, padzeram kafijas un tējas, paēdam ābolkūku un, iespējams, "Oreo" cepumus, bet kurš gan to var piefiksēt, un es apjēdzu, ka diezgan daudz vēl jāiet šodien. Šajos retajos bāros arī gana daudz izsalkušo sabirst vienmēr, biznesu veidot te var, bet spāņi jau nemāk, grūž tikai visiem virsū savas bulkas. Kad jau grasāmies uz promiešanu, ieveļas arī vācietis, kas no alberģes izgāja kādas 20 minūtes pirms mums un kas vakar soļoja kā driģenes saēdies. Esot apmaldījies. Traki, ko lai saka!

Miglas bļodiņa.

Turpinām iešanu, ir gana silti, nav jātuntulējas džemperī, bet nav arī nekāda Āfrika. Vēl pēc 8 km Santa Mariña mazliet piesēžam uz soliņa, un vācietis arī ilgi nav jāgaida. Nāk tāds ne gluži apgarots un ceļ roku sveicienam (ne kā fīrers).

G. – Getting tired?
V. – Yes, my feet are burning!
R. – From happiness?

Mēs gan diezgan priecīgi.

Visu dienu šodien jākāpj vai nu augšā, vai nu lejā, reljefs mainās ik minūti kā notikumi "Degpunktā". Kad ieraugu kārtējo kāpienu, kas man, protams, šķiet VISMAZ 45 grādu stāvumā, gribas iesaukties tāpat kā Andrītim no "Andrītis papisa tubu": "Ai, nu atpisies!" Bet es esmu lēdija un nelamājos, tikai smaidu un cenšos apslāpēt gārdzienus.

Kāpēc es nevarētu būt Antiņš un jāt kalnā?

Veselīgā diēta turpinās, un pusdienās ēdam salčuku.

Šis ir labs saldējums.

Pēc 34 km beidzot nonākam Olveiroa, kas ir mūsu galapunkts, bet nav īsti tāda noguruma liela, šajā miestā arī nekā nav (izņemot "veikalu", kas atrodas antkambarī), pulkstenis nav pat trīs pēcpusdienā.

Tā nav īsta zāle.

Ielienam paskatīties municipālo alberģi, kura tajā mirklī ir neviena nepieskatīta, dušas rādās kriminālas (bet 6 eiro par nakti, hei), istabas arī izskatās tādas, kur saķert blaktis, nu, nē, varbūt esmu bezdarbniece (nevis varbūt, bet esmu), toties lepna bezdarbniece. Ai, nolemjam padzerties, paēst banānus un iet uz priekšu, pēc bildēm izskatās, ka nākamajā alberģē varētu būt labāka duša.

Kāds atvedis Latvijas sēnes!

R tikmēr ziņo, ka "Ryanair" atcēlis piektdienas reisus Rīga—Londona. Man ietrīcas rokas, jo piektdien mums jālido mājās. Ja es nevarēšu tikt atpakaļ uz Latviju, tad uztaisīšu tādu haju Londonā, ka mani noteikti ieliks karcerī. Laimīgā kārtā atcelts ir rīta reiss, tā ka esam drošībā. Nevar tā biedēt cilvēkus!

Baltais pleķis zaļuma vidū ir ūdens.

Ierodamies alberģē, samaksājam 12x2 eiro, un tad sieviete liek pagaidīt mirklīti. Aiziet kaut kur, nāk atpakaļ un nes TOS. Ne sniegbaltus, bet gandrīz baltus frotē dvieļus. Mums. Mēs slaucīsimies normālos dvieļos! Ak, debestiņ! Un pie visiem priekiem arī varam izvēlēties apakšstāva gultas. Kā lai te nepriecājas!

Novelku zeķes un ķeros pie sava plāna izpildes. Paskatos uz izdilušajiem zeķu papēžiem, kas gandrīz spīd cauri, sajūtu ne ar ko nesajaucamo aromu, ko tās ieguvušas, varāk nekā divdesmit dienu spaidīdamās botās, kas nekad neizžūst, atrodu miskasti un ar slaidu loku tās pazudinu no savas dzīves. Jā. Lielisks lēmums. Un vieglāka soma!

Nomazgājos dušā (beidzot klausule nav iemontēta sienā), izlietoju pēdējo šampūnu un kondicionieri, jo tos man vairs nevajadzēs, laistos ar dušas želejas un roku ziepju maisījumu, neko vairs netaupot, esmu Saules karaliene.

Nopērku mazu aliņu un ābolu, sēžu un jūtos labi, pārsteidzoši labi! Pasakos savām kājām, kas mani šodien likušas mierā, un esmu neticami priecīga, ka rīt, rīt būs nevis pilnīgs pizģec, bet gan viss, basta, koņec, finito, saulriets pie okeāna, "Nutellas" burka un atbrīvošanās no botām. Mana draudzene Līga sacīja, ka vienā brīdī, kad gaidīja Miku, saprata, ka ir gatava dzemdēt (ceru, ka šo stāstu es neesmu izfantazējusi). Nu, lūk, es esmu gatava šī neticamā piedzīvojuma noslēgumam, tik gatava kā gandrīz iesprādzis tomāts mammas siltumnīcā.

Mikroelementu atjaunošanas posms.

Šajā "ciemā" gan ir vēl mazāk izklaides iespēju nekā iepriekšējā – ir tikai šī alberģe ar savu "restorānu", kurp dodamies vakariņot (atkal meloju – te ir arī mistiska pansija). Beidzot iedos kādu zaļumu uzgrauzt varbūt. Jā, nu, ledus salāti ir, ir arī kaut kādu marinētu dārzeņu maisījums no burkas, bet vismaz kaut kas, kam, pieverot acis, var piekabināt etiķeti "svaigs". Tad nāk spageti porcija, kas nogremdēta kečupā un kam pāri uzsviesta siera šķēle, jo kamdēļ gan pūlēties ar siera rīvēšanu. Dažreiz es brīnos, kā šiem spāņiem nav kauna pasniegt tādu ēdienu, un domāju, vai tiešām viņi ēd to pašu. Vai arī uzskata, ka svētceļnieki ir cūkas, kam var izbarot visādas samazgas uz šķīvja. Desertā vismaz saņemam kaut ko, kas nav viņu pašu gatavots. Aleluja. Kaut kā nav īpaši dedzīgas vēlmes šeit arī brokastot.

32 km līdz pasaules malai!