Ir ļoti grūti nečīkstēt. Ir ļoti grūti uzņemties atbildību par dzīves ritumu un necensties pie katra sīkākā klupšanas akmens meklēt iemeslus sazvērestībās, Dieva gribā, iluminātu pinekļos, čika laikā un citos fenomenos, kas pavisam noteikti nevienu sprunguli nav centušies iebakstīt starp proverbiālajiem spieķiem.
Tikpat grūti arī ir automātiski sevi pašu neatzīt par nekam nederīgu cilvēku, kas vispār neko nav pelnījis, dzīvo ilūzijās par savām spējām un dotībām, taču kam patiesībā vajadzētu ieskatīties realitātei tās ūdeņainajās acīs un beidzot apjaust, ka līdz šim piedzīvotās veiksmes ir neticamu sagadīšanos rezultāts, kurām gan reiz, tāpat kā Dikensa romāniem, ir jābeidzas.
Nepārtraukta atrašanās starp neizdošanās iemeslu kolektivizācijas un individualizācijas dzirnakmeņiem smadzenēs taisa tādu putru, kas pārspēj "Herkuless 7" sastāvdaļu dažādību un neļauj iecementēties pārliecībai, ka patiesība ir kaut kur pa vidu un ka nevajag mēģināt nogāzt Annu Kareņinu no drāmas karalienes troņa.
Kas vēl ir grūti? Vingrojot atcerēties, ka vēders jātur ievilkts.
4 komentāri:
Sevis motivēšanai varbūt der apskatīties jūtūbā tādu motivātoru kā Nick Vujicic.
Ne uz visiem viņa stāstīstais iedarbojas, bet kaut kādas pārdomas viņš raisa.
SG.
Es zinu šo vīrieti un viņa stāstu, bet uz mani tādi ārējie motivatori iedarbojas reti. Un, ja iedarbojas, uz ļoti īsu mirkli, kaut kur jau sevī jāmeklē spēks.
Nu ja neiedarbojas, tad jādarbojas pašai.
Jākrīt, jāceļas, vēlreiz jākrīt un vēlreiz jāceļas.
Vienīgi sākumā jāizvēlas vietas, kur sasisties nav tik sāpīgi.
Nu kaut kā tā un nekas jauns.
SG.
Ierakstīt komentāru