Vesthailendas ceļš. 2. diena. Drymen–Rowardennan (29 km).

Īsi pēc pulksten desmitiem vakarā atvadāmies un gaismas un skaņas, lai izrubītos uz desmit stundām (jā, ha, jāceļas ASTOŅOS, nevis nakts vidū, pilnīgs plezīrs). Gaidas pret īstenību ir tādas, ka es momentā neesmu iemidzis burito, bet pāris stundas pavadu, rotēdama ap savu asi, tāpēc ka miegs neuzskata par vajadzīgu mani uzvarēt. Neizdodas arī izvilkt līdz astoņiem, acis uz kātiņiem jau ir krietnu pusotru stundu pirms tam. Lietus tricelēšanos vēl nedzirdu, bet esmu diezgan droša, ka tad, kad būs laiks velties uz priekšu, sagaidīsim ne to vien.

No rīta duša, šampūns, kondicionieris, matu eļļa (neesmu jau mežone!), balti dvieļi. Man nav no gultas jāizlavās kā pelītei 2 minūšu laikā, jāvelk mitras zeķes un jātaustās pēc pieres luktura, tāda vita bella, ka vai turies. 

Paēdam brokastis (vēl nelīst!), mēģinu sevi savaldīt un neēst četras porcijas, it kā šī būtu pēdējā ēdienreize manā mūžā, lai gan principa pēc gribas. Nedaudz sāp gurni, izskatās, ka būs gara diena, but we can do this! Esmu pat uzkrāsojusi lūpas un uztaisījusi kraukļa uzacis, selfijos taču vajadzēs spilgtas krāsas. Lūk, tieši tik DEDICATED es esmu. 

Pēc pirmā kilometra sajūta kā pēc vakardienas desmitā (respektīvi, besis jau ir uzreiz). Ir apmācies, migla, silti, tā ka svīstu kā sasildīts cīsiņš celofāna maisiņā.

Tuvojamies pirmajam īstajam kāpienam, un, protams, sāk līt, jē! Lietus jakai pirmais pārbaudījums, kas izrādās 10 minūtes ilgs. Lietus izbeidzas, un dzīve atkal ir skaista. Sajūtas gan visnotaļ maģiska:  burtiski jūtos kā zem lielās debesu bļodas. 

Ir laiks rāpties Conic Hill. Pie kalna vienojamies iet katra savā tempā un tikties augšā. Esmu vairāk mazohiste, un viss ir sacensība ar sevi. Iet lēni un baudīt dabu? Nē, priekš kam! Kāpt augšā un sasniegt izsīkuma robežu? Kur jāpiesakās, esmu gatava! Uzlieku savu pasīvi agresīvo pleilisti, and I am off! 

Laba lieta, ejot vienītī, ir tā, ka var skaļi gārgt un cerēt, ka akustika te nav laba, lai kāds cits to dzirdētu. Kāpiens izrādās īsāks, nekā es biju iedomājusies, un vienā brīdī ceļš sadalās: var doties lejup vai uzkārpīties pašā augšā. Jautājumu nav, protams, ka man jāuzlien virsotnē! Elsdama stumju savu pakaļiņu kalnā, dzirdu savu elpu caur austiņām, sviedri līst, mati slapji, SCORE!

 Pagrozos, paskatos un cenšos tikt lejā. Jāatzīst, ka vajadzēja padomāt, ka dubļi un slideni akmeņi nav tas patīkamākais zemes segums. Protams, likdama pirmo soli, paslīdu. This is how I die! Bet es taču neapēdu brokastīs pēdējo maltīti, tā ka nedrīkst! 

Kāpjot lejā, pie apvāršņa vīd Lomondas lohs jeb Lomondas ezers. Galvā nepārtraukti skan “Dod, dieviņ kalnā, kāpt, ne no kalna lejiņā!”, jo kāpiens lejup ir brutāls. Eju jau bīstami ātri, jo ceļi uz katra soļa sāp tā, it kā tiktu sisti ar āmurīti. Labāk tad stāvu plankā! Bet, hei, vismaz somas svars aizmirstas, visu laiku domājot par citām sāpēm: win some, lose some. 

Pavisam necila paskata peļķīte izrādās dubļu plančka, un manas botas iegūst jaunu krāsu. 

Beidzot nonākam Balmaha. Puikas spēlē futbolu un skaļi dzied Tīnas Tērneres “You’re simply the best”. Paldies, es zinu! Bet mums ir laiks pusdienot. Domāju, vai pierīties kā lopam, Ilze saka, ka vakarā to varēs, tāpēc ņemu veģetāros Cēzara salātus, respektīvi, fake healthy food, lapas ar sieru un treknu mērci. Un, protams, a side of chips. Bez chips vispār es nekur nekustos. 

Pie izlietnes ir divi krāni (siltais un aukstais ūdens atsevišķi) un vēl uzraksts “VERY HOT WATER”  – kā te vispār var nomazgāt rokas? Mēģinu kaut kā fiksi samaisīt ūdeni izlietnes apakšā, bet tad atmetu ar roku. Kamēr uztankojamies, nolīst lietus, bet, pametot Oak Tree Inn, atkal viss ir labi. Vienubrīd parādās saule, un es izliekos, ka ir vasara: jaka nost, paliek tikai t-krekls. Ekselenti, visi sviedri nožūs momentā! 

Ap septiņpadsmito kilometru laiks kļūst aizdomīgs, un lietu ilgi gaidīt nenākas, atkal jāpakojas ciet. Man šausmīgi nāk miegs, līdz ar to eju gandrīz acīm ciet, svilst pēdas, un labās kājas apakšstilbs uzskata par vajadzīgu ziņot, ka šie izgājieni viņam ir apnikuši, taisot elektrošoku uz katra soļa. Bet it kā vēl tikai 6 km ejami. To var.  

Kad acu priekšā iznirst kārtējie miljons pakāpieni, Ilze mani palaiž pa priekšu, un es sāku gonkot. Tas ļauj novērst uzmanību no degošajām pēdām. Uzsākot lejupceļu, uzlieku savu treniņmūziku un Terminatora režīmā maucu uz priekšu pilnā pārliecībā, ka pēc 3-4 km būšu galā. Nedariet tā. Es eju un eju, un eju, un taka kļūst aizvien šaurāka un brikšņaināka. Vienubrīd es jau laužos cauri paparžu un koku biežņai, īsti nekāda taka nav redzama, bet tā taču var būt, vai ne? 

Tomēr kādā mirklī es apjaušu, ka diez vai ir normāli, ka sāku škrobēties, ka man nav mačetes. Es turpinu ticēt, ka šī ir pareizā vieta. Taka īpaši vairs neeksistē, drīzāk esmu teleportējusies uz Robinsonu šovu. Neatceros gan, ka ceļš kaut kur būtu sadalījies, bet kādā mirklī samierinos, ka jābrien atpakaļ, jo tālāk vienkārši nav kur iet. 

Zvanu Ilzei un no viņas saņemu informāciju, ka bija jākāpj pa lielajām trepēm augšā. KĀDĀM TREPĒM?!?! Tur bija ceļš, ceļš un ceļš, nevis faking trepes! Tad saruna pārtrūkst, jo zonas nav. Bet ir nenormāls adrenalīns, kas nozīmē to, ka nekas nesāp (varbūt jāapmaldas katru dienu?). Es negribu gulēt mežā, tāpēc laužos cauri brikšņiem un cenšos atrast ceļu. 24 km ir jau aiz muguras, šodien it kā bija paredzēti 22,5 km. Neraudu! Protams, pēc 15 minūšu meklējumiem stulbās trepes iznirst man acu priekšā. Kāpju augšā, sevi lādēdama par stulbumu, elsoju un svīstu. Nemaz negribu domāt par to, kā smirdēs mana jaka, zinot, cik daudz sviedru tā šodien uzsūkusi. 

Atkal apsteidzu vīriešus, kurus jau reiz ar Ilzi apsteidzām. Viņi jautā, ko es te daru, un uz savu sob story saņemu atbildi: “Poor thing, good that you are young and fit!” 

Ieslēdzu vēlreiz turbo režīmu (Ilze solīja, ka jāiet tikai uz priekšu, šoreiz apmaldīties neesot iespējams) un brīžam skrienu ar visu somu, jo ļoti gribas būt galā. Ieraugu, ka līdz pilsētai vēl 2 km (nopietni?!?!) un pāreju nākamajā ātrumā. Protams, ar abām kājām trāpu nevainīgā peļķē, kas izmērcē botas un pēdas līdz pēdējam. Tāds ķirsītis uz jau tā slapjās kūkas! 

Sasniedzu Rowardennan, un mans entuziasms noplok. Negribu vairs kustēties, kur, lūdzu, te var apgulties. Lēni čunčinu uz priekšu, nekas cits neatliek. Atveru Google Maps, lai nočekotu, cik tālu ir naktsmājas. 500 m. Tas ir 500 m par tālu. Es ne-vē-los. Ausīs skan “Coming in like a champion”,  jūtos gan nevis kā čempione, bet pirmā no beigām. Pamanu vāveri, kas rāpjas kokā, un riktīgi heitoju to par ātrumu un izveicību. Besī! How dare you! 

Tomēr viss dzīvē nav tik slikti, un es pēc 29 km gājiena kā slapja žurka ierodos hostelī. Nedaudz gribas paraudāt, bet viss jau ir labi. Esmu tikai pārgurusi, izmirkusi un izbesījusies. Iespējams, pēc ekstra piecām dienām šajās botās maniem īkšķiem noies nagi (varētu izgriezt botās caurumus īkšķiem, piemēram), varbūt izdosies saķert kādu plaušu karsonīti. Šodien totāli negribas gulēt bunk bed, bet reizēm savi princeses gājieni ir jāpievalda. Galvenais, ka tieku nomazgāties, izmazgāt zeķes ar dušas želeju, uzvilkt vilnas zeķes, tīrus legingus un apsēsties. Tas, ka dušā ūdens normāli neplūst prom, ir sīka vienība, varu stāvēt līdz potītēm savos netīrumos, don’t care. 

Pasūtām vakariņas, tad es tieku pie alus, pie etiķa čipsiem, pie mīksta dīvāna, un dzīve ir skaista. Kamēr es stenu kā plauša, atnāk Ilze un paziņo, ka apgreidojusi mūs uz privātu istabiņu. Mums iedod arī big, fluffly towels. Tagad gan gribas no prieka paraudāt, atkal noticis tā Kunga prāts. Vakariņās dod cannelloni un apelsīnu kūku, gribu, lai mirklis apstājas (jo tad nekas arī nesāpētu). 

Rīt sola supervēju, un rīt būšot jārāpjas pa akmeņiem augšā un lejā. Mani nabaga celīši raud jau tagad. Fonā rāda “Mamma Mia”, man gribas palasīt, bet acis kā vāki. Un nav pat astoņi vakarā. Un nav zonas.