Ilze saka, ka nezina, vai vispār varam šodien iet, jo ir nenormāls vējš. Vakar pie ziņojumu dēļa bija piesprausta laika prognoze, kur rakstīt ka “walking will be torturous”. Tā kā man viss sāp, nezinu, vai īsti bēdājos par opciju neiet.
Brokastu galvenie ēdieni ir labs kruasāns un ibītis. Atkal ēdu par trim, kamēr Ilze neēd gandrīz neko.
Lai gan, ejot kājām, mūsu galamērķis ir 22,5 km attālumā, ar auto jābrauc gandrīz pusotru stundu, jo jāapbrauc viss ezers. Izskatās, ka jāiet tā vai tā, šķirties no pārsimt mārciņām par taksi īsti negribas.
Sākam pakoties un pakot sevi lietus drēbēs, Ilze atrod savu koši rozā cepuri un skumji novelk: “Cepurīte jāpaņem, lai mani var atrast ezerā.” Optimisms sit augstu vilni!
Lietus biksēs un jakās izskatāmies kā izsitēji, bet 8.50 pametam siltās telpas un nonākam... siltā gaisā! Izskatās, ka vairs gandrīz nelīst, brīžam parādās kaut kas mazliet līdzīgs saulei, un es intensīvi svīstu. Pēc trim km man pietiek, un es ceļa vidū velku nost bikses. Neesmu ekshibicioniste, zem lietus biksēm man ir sporta legingi. Atbrīvojoties no šī apvalka, uzreiz jūtos simtreiz labāk.
Ceļš ir reljefains, brīžam pakāpieni ir ceļa augstumā un vēl mazliet. Bet kas tad man, es tādus vingrinājumus ar hantelēm esmu taisījusi! Ne ar somu, protams. Un ne uz slideniem pakāpieniem.
Spēlēju ar sevi spēli uzliec-kapuci-noņem-kapuci-uzvelc-jaku-novelc-jaku, jo brīžam līst, brīžam nelīst, brīžam vējš, brīžam aizvējš. Nevar saprast neko.
Vēja brāzmās koku galotnes tā lokās, ka sāku strateģizēt, uz kuru pusi skriet, ja kaut kas pēkšņi gāžas virsū. Eju vienītī, bet Ilze principā ir divas minūtes aiz manis (un viņai pirms diviem mēnešiem izņēma skrūves no potītes, kas bija lauzta trijās vietās). Pēc 8 km pieveikšanas piesēžam uz celmiņa (labi, ka neesam ezīši!) uz divām minūtēm, bet ilze mudina iet tālāk, negriboties ieskriet vētrā gluži.
Ieraugu lielu plakātu, kas vēsta par pastaigas iespējām. Priecīgi mēru attālumu un paziņoju, ka mums jāiet vēl 5 km. Jā, 5 un tad 10, Ilze paziņo. Tā nav mūsu viesnīca, hun. Gahhh.
Pl. 12 ieripojam ne mūsu viesnīcā un gribam paēst, lai atpūstos. Nav tā, ka baigi gribas ēst, bet ko tik neizdarīsi, lai nebūtu jākustas. Es nokopju visu savu porciju un vēl nočiepju pusi Ilzes frī, ēdienu taču nevar atstāt uz šķīvja. Ilze joprojām neēd.
Saka, ka nākamie 10 km ir the toughest of the whole trail. Vajadzēšot rāpties pa akmeņiem. Neizklausās sevišķi iedvesmojoši, jo iet vienkārši negribas. Sēžam kā plaušas, novilkušas botas (viesnīcas personāls noteikti sajūsmā par manu zeķu aromātu), un cenšamies saņemties. Pulksten 12.45 uzsākam otru ceļa pusi, un pavisam drīz mums pretī paskrien smaržīgs vīrietis. Abas heitojam viņu par to, ka viņš uzdrošinās būt tik priecīgs.
Pamanos atkal attālināties no Ilzes un ripoju uz priekšu savā tempā. Uzkruķīju savu mūziku un sāku rāpelēt. Jūtos vienkārši karaliski: izrādās, man nenormāli patīk šī kāpelēšana, priecājos kā mazs bērns. Tas ir kā staigāt pa molu, tikai akmeņi ir slapji, noklāti ar slidenām lapām, apkārt ir dubļi, turklāt visu laiku ir slīpums uz augšu vai leju.
Tad pienāk mirklis, kad desmit sekunžu laikā pamanos iebāzt kāju dziļā peļķē, nobīties no mazas pelītes un nolikties uz dibena. Par laimi, man ir gana mīksta pēcpuse, lai šis kritiens nebūtu īpaši sāpīgs, un arī potītes nav pagriezušās par 180 grādiem. Notraušu dubļus un dodos tālāk. Pieveicu visus akmeņu krāvumus kā kalnu kaza, iedomājos, ka esmu kādā foršā spēlē, un ceru, ka tā nepārvērtīsies par “Bada spēlēm”. Nepaiet ne 10 minūtes, un man zvana Ilze, kura pavēsta, ka nedaudz aizkavējusies, jo viņai ceļā stāv... kalnu kaza! Negriboties tikt nobadītai, ragi ir milzīgi. Ceru, ka viņai tur nebūs ilgi jāgaida, un rullēju tik tālāk, smaidīdama līdz ausīm. Laikam tiešām esmu mazohiste, iešana lietū man liekas kā labākā lieta pasaulē, šķiet, ka es pārvaru sevi, ka es neesmu lupata bez mugurkaula (vai pastāv lupatas ar mugurkaulu?).
Kādā ļoti nesaprotamā vietā, kad esmu šķērsojusi akmeņainu bezceļu, redzu mazu taciņu, pa kuru līst ūdens, un sāku kāpt augšā. Ar acs kaktiņu pamanu, ka ir vēl viena taka, un nokāpju atpakaļ lejā. Nu, protams! Tā ir īstā un marķētā taka. Fuuuu.
Šlonderēju pa pļaviņu, viss žļerkst, nesaprotu, kur beidzas sviedri un kur sākas lietus, jaka ir pilnīgi slapja. Nonāku pie kārtējā strauta, kas jāšķērso, kam pa vidu viens akmens. Tirinos, tirinos, lieku nedroši kāju uz tā akmens un attopos ar abām kājām ūdenī līdz potītēm. Oh well. Ja jau, tad jau. Pastāvu vēl un ļauju straumei botas nomazgāt.
Nonāku klajumā un secinu, ka atkal jūtos bezdievīgi saviļņota. Esmu viena pati nekurienes vidū, līst, pūš vējš, bet es kā tāds apņēmīgs knislītis duru tik uz priekšu, aurodama līdzi Kanjes “Black Skinhead”. Kādā brīdī gan shuffle sāk atkārtot dziesmas, un nedaudz rodas sajūta, ka esmu atgriezusies tur, kur jau biju.
Tālumā pamanu divus cilvēkus. Panāku viņus, un izrādās, ka tur ir ~sešgadīgs bērns, vīrietis un divgadnieks, kas sēž vīrietim kukaragā (man uzreiz sāk sāpēt mugura). Parasta pastaidziņa! Es viena pati gandrīz laužu kaklu, bet vīrietis ar bērniem čiliņā dodas uz priekšu. Amazing!
Akmeņi kļūst aizvien slidenāki, es - aizvien neuzmanīgāka. Nevairos no peļķēm, dubļu plančkām), citiem ūdeņiem, jo ko nu vairs. Ap divdesmito kilometru gan mostas sajūta, ka pietiks spēlēties, bija jautri, bet nu jau man gribas tikai karstu dušu un apgulties. Apceru savu drūmo likteni, taču vienā brīdī palieku kā iemieta. Arī manā ceļā pagadījies kalnu āzis. Un tālāk vēl viens. Aiz satraukuma pat aizmirstu to nobildēt. Zogos pa zāli tam garām, bet āzis jau sen man pagriezis pēcpusi un gremo tālāk. Otrs āzis izrādās izgāzta koka saknes.
Nu jau man tiešām vairs negribas iet. Redzu kaut kādu māju un domāju, ka tā ir mūsu viesnīca. Bet tad saprotu, ka māja atrodas otrā krastā. Vai tur vispār ir māja? Vai es halucinēju? Domīgi klimstu uz priekšu, un pēkšņi man priekšā iznirst īstā vieta! Ak, laime un prieks!
Iečekojos, atveru istabas durvis un sajūtos kā laimīgākais cilvēks pasaulē. Dvieļu kalni, tēja, karstā šokolāde, cepumiņi, končiņas, radiatori!
Nomazgājos, ielienu zem segas, ieslēdzu BBC un saprotu, cik sagurusi esmu. Apēdu pusi visu gardumu (varētu jau apēst visu un Ilzei neko neteikt), dzeru karsto šokolādi un vienkārši čiloju. Skaista tā dzīve!
Sagaidu Ilzi, kura saka, ka, iespējams, vairs neies nekur NEKAD. Arī viņai slapjš ir viss, ieskaitot somu un tās saturu. Nezinu, kā atzīties, ka šī diena man likās THE BEST. To izdaru pie agro vakariņu šķīvja. Beidzot nekādu frī! Frī ir Spānijas baltmaize – ir trešā diena, bet man jau to ir par daudz. Gribas salātus, augļus, kaut ko, kas nav fritēts.
Veikalā nopērkam čipsus, kolu un BANĀNU. Un izlemjam sevi palutināt ar veļas mazgāšanu un botu žāvēšanu, jo no botām var izspiest ūdeni. Visu vakaru grasos neizkāpt no gultas - kā jau piektdienas vakarā! Rīt būs jauns lietus, jauns slapjumš, jauni piedzīvojumi!
1 komentārs:
Pret smirdigiem apaviem palidz smarzhigais babypowder no rimi/maxima/drogas par 2 eur
Ierakstīt komentāru