Vakarā skatāmies “Would I Lie To You” un “8 out of 10 Cats”, un es savā pusmiega delīrijā, iespējams, smejos mazliet par daudz. Kājas nemierīgi tirinās, kas traucē dzīvi, līdz ar to #ibumetīns. Pa nakti sapņoju, ka ceļos uz darbu, bet aizmiegu, neierodos darbā & nevienu par to nepabrīdinu, bet pēc tam stresoju, kā to pateikt priekšniekam. Laikam nedrošība darbā joprojām valda pār manu zemapziņu. Šeit gan es neko nenoguļu, jo īsi pirms septiņiem jau skrollēju telefonu.
Gādīgā britu vecmāmiņa pa nakti ir atslēgusi siltumu, kas droši vien ir veicinājis mana miega kvalitāti, kura liekas labāka nekā iepriekšējās dienas, kopā ņemtas. Vannas istabā gan tas nozīmē vien to, ka dvieļi nav izžuvuši, bet slaucīties slapjā dvielī nav manā hobiju top 3. Ilgi spazmoju, vai mazgāt matus šodien, bet tomēr izlemju nemazgāt (svarīgs fakts, kas jums visiem jāzina). Un ko vilkt?!?! Peldkostīmu!!! Saule taču! Bet būs drusku vēsāks it kā, nāras tērpā gluži pa purvu negribēsies brist. Vai šodien ieraudzīšu varavīksni? Tik daudz jautājumu, ehh.
Zinu, ka šonakt gan būs jāguļ askētiski, jo paliksim hobitu būdā, kur nebūs pat gultasveļas, būs jānomā guļammaisi. The horror!
Domāju par savām botām un pētu laika ziņas. Ak, kā gribētos šodien sausas kājas pārmaiņas pēc. Un mieru pasaulē. Un lai cilvēkiem labs prāts.
Brokastīs baro kā uz kaušanu. Galdā tiek celta siles izmēra putras bļoda, kam seko olu kultenis, pupiņas, sēnes un veģetārās desas. Nožēloju, ka to visu pasūtīju iepriekšējā dienā (jo ar putru jau ir par daudz), bet kauns neēst. Ar visu netieku galā, un saimnieks taujā, vai kaut kas nebija labi ar olām. Jā, tas, ka PAR DAUDZ. “But we don’t want people to starve!” viņš atbild. Varbūt nevajadzēja vakarā rīt končas un čipsus.
Saimniece izsaka pārsteigumu, ka ejam botās, nevis hiking boots. Ko man tev teikt, KUNDZĪT? To, ka esmu žmoga vai ka no monētas, ko iebakstīju puķpodā, naudas ražu novākt vēl nevar? Vienkārši dumji pasmaidām, eheheh, yes, yes, we also find it strange. Fuck you.
Savācam mantas (liekas, to ar katru dienu kļūst vairāk), uzvelkam tīrās, smaržīgās un sausās jaka. Kad aujam savas botas, saimniece jautā, kā ir (jo it kā tās žāvējusi uz sava specaparāta), un, protams, mēs (Ilze) atbildam, ka so much better, lai gan tās joprojām ir pilnīgi slapjas. Ir deviņi, un mēs dodamies ceļā.
Dudinām mierīgi pa skaistu taku, ārā NELĪST, bet ir pavēsi. Ilze uz 10 minūtēm pat uzvilkusi cepuri, kas gan visai ātri (t.i., pēc 10 minūtēm) tiek iebāzta atpakaļ somā.
Par aitu, kā rādās, neesmu pārvērtusies, jo tās no mums bēg, tiklīdz ierauga, nevis uztver par savējām. Viena aita pilnīgā panikā jož, cik var, un iekrīt dziļā peļķē pļaviņā. Sākas 15 sekunžu izrāde “Aita netiek ārā no peļķes”. Es jau apsveru glābšanas plānu.
Govīm gan ir pilnīgi vienalga, ka mēs klumpačojam garām. Toties spīd saule! Mēs redzam savas ēnas!!!
Ejam vienkārši pa skaistu ceļu roku rokā. Kad nu ir 10 km aiz muguras, Bridge of Orchy piestājam atpūsties un padzerties kaut ko, jo #cikvariet.
Mani dibena muskuļi ir visnotaļ krampjaini, gurni sāp, tāpēc priecājos, ka varu pasēdēt.
Kamēr dzeram kafiju un tēju (pirmo reizi pagaršoju angļu tēju ar pienu; garšo pēc tējas), atkal redzam vīrieti, kas mums seko katru dienu. Viņš neliekas īpaši laimīgs. Kādā mirklī redzu, ka viņš ir novilcis zābakus un uztupinājis tos uz galda.
Labi, ka esmu vienā b&b nozagusi grooming kit, jo Ilzei ir cauri legingi, kurus viņa metas šūt turpat pie galda. Manas botas toties smird pēc purva, turklāt joprojām ir aplipušas ar dubļiem. Bet mēs iesim cauri purvam, tā ka esmu pieskaņojusies.
Sad story ir tāds, ka Ilzei uz pēdas ir tulzna. Par spīti Compeed plāksteru kaudzei iešana vedas grūti, un man ir baigi žēl. Bet viņa varonīgi čunčina uz priekšu.
Naivi ceru izžāvēt botas šajā skaistajā un saulainajā dienā, bet nepaiet ne divas minūtes, un esmu jau ar vienu kāju līdz ausīm dubļos. Kā gan citādi!
Pārrāpjos pāri kalniņam mazohistes labākajās tradīcijās, saule spīd, ir silti un jauki, atkal esmu viena pati pasaulē, tā ir jocīga sajūta. Neesmu klausījusies mūziku joprojām.
Bāriņā paņemu mazu aliņu un sendviču. Britu stilā, ja. Patīkami, cik ļoti visur kaut kas gaļas smādētājiem ir pieejams, varu ēst kā lops arī te. Atpūtinājušas kājas otru reizi, gatavojamies nākamajiem 15 kilometriem, kas vedīs caur klaju purvu.
Lai īsinātu laiku, izdomājam čelendžus: noejot kilometru vai divus, drīkst apēst konču, padzerties, pasēdēt, ieslēgt mūziku, pastaipīties utt. Protams, ka visvairāk gribas tās končas. Bet, kad tieku līdz staipīšanās minūtei, saprotu, ka ar taisnām kājām uz priekšu noliekties sevišķi daudz nevaru, par pirkstgalu aizsniegšanu vispār varu aizmirst: tieši tik nospriegota ir mana sēžas muskulatūra aka pēcpuse aka dibens.
Ilze saka, lai ieklausos - vai nu tur auro briedis, vai nu motorzāģis (sveiciens Sarmītei!). Ilze beigās briedi patiešām redz. Bet es, kas, liekas, skatās tikai vienā punktā, nevis vēro dabu, neredzu neko.
Esmu pārsteigta, cik slikti te ir ar zonu. Spānijā praktiski visur bija 3G, bet te ir nožēlojams GPRS. No manas vakar sataisītās pleilistes ielādējušās ir četras dziesmas, un tad nu es dipinu pa purvu un skaļi kaucu tām līdzi. Pašai sāk likties, ka man ir phantom tulznas (man nav). Apnīk pildīt čelendžu (ja kaut kas jāēd, tad to es daru, bet vairs nestājos). Kājiņas jau ir sasniegušas želejveida stāvokli, bet es ļoti cenšos ignorēt arvien pieaugošās sāpes.
Ap 26. km tālumā redzu pavīdam mājas, kas nozīmē, ka nenāksies nakšņot purvā. Tās izrādās neīstās mājas, jo īstās... ir tuvāk! Tieku pie hobitu bunkura atslēgas, uzveļos uz lāviņas un sāku stenēt.
Šodien kājas jūtas kā katru dienu Santjago. Ja kāds piedāvātu tās amputēt, es neatteiktos. Drīz jau ierodas Ilze, kura nezina, vai vilkt nost botas, jo tur būs tulznaini pārsteigumi.
Saņemamies dušai, kas ir maksas pakalpojums: 5 minūtes par 1 mārciņu. Es atkal visu nopludinu, toties uzreiz jūtos 8x labāk. Hobitu istabās nav ne interneta, ne TV, kas nozīmē, ka būs jālasa grāmata vai jāpaliek ar savām domām divatā. Bet ir alus, karstā šokolāde un milzu kartupelis. Ko gan vēl var vēlēties! Es zinu, ko var vēlēties: NEpalikt teltī, ko šovakar darīs mūsu gandrīz ceļabiedrs.
Rīt toties tikai 14,5 km rāpelēšanas (ceļi sajūsmā lauž krēslus), būs laisks rīts, dzīve būs skaista (varbūt). Saule būs! Sau-le!!!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru