Logs ir vaļā, un nevaru saprast, vai līst vai vienkārši fonā gāžas ūdens. Paskatos spogulī, acis aizpampušas kā pēc trīs dienas ilga dzerstiņa, zem acīm veidojas Daugavas loki. Skaisti!
Brokastīs pasniedz miljons ēdienu - pēc putras nāk tostermaizes, jogurts, siers, augļi, kruasāns. How does one eat it all? Es gan pamanos no Ilzes šķīvja nospert veģetāro desu, jo viņa joprojām neēd gandrīz neko. Oh well. #rīma4life
Saprotu, ka man līdzi ir par daudz drēbju, tāpēc velku citus legingus un t-kreklu, lai bildēs visu laiku nemirdz koši rozā bikšu gali. Soma gan kļūst tikai smagāka: apēsto batoniņu vietā stājušies banāni un kruasāns, un končiņas no viesu nama. Un, protams, jāsazogas gan dušas cepure, gan grooming kit (neko no tā man nevajag, bet es taču nevaru atstāt bezmaksas mantas nepaņemtas).
Ārā tomēr līst. Botas par spīti trim cikliem žāvētājā un naktij siltā istabā ir mitras. Bet tas jau nekas, tūlīt tās samirks tāpat, nav ko iespringt. Lietus bikses ietūcu somā, negribas dzīvot visu dienu ar swamp ass, un 8.50 dodamies ceļā. Ilze saka, ka domā, ka man būs garlaicīgi šodien, jo nebūs vairs kāpelēšanas, un es viņai piekrītu: baidos, ka tā patiesi būs.
Nepaiet ne stunda, un man ir slapja jaka. Esmu atlipinājusies no Ilzes un tipinu pa taciņu solo. Pašai liekas, ka man ir halucinācijas. Priekšā redzu vīrieti ar sarkanu somu, kurš pazūd, tiklīdz uz sekundi novēršu skatu. Un tas atkārtojas. Pēc trešā šāda incidenta gan vīrieti vairs neredzu.
Paeju garām govīm, no kurām viena intensīvi man uzmauj, un atkal gandrīz aizeju nepareizi, bet laimīgā kārtā ieraugu stabiņu ar WHW simbolu. Pēc desmit minūtēm zvana Ilze: viņa nav pamanījusi šo taku un patiesi aizgājusi nepareizi, jau attapdamās uz šosejas.
Šķērsojot kārtējo aizdomīgo peļķi, notiek tas, ka izdvešu neglītu gremlina kaucienu un iekrītu dubļos, un gandrīz pazaudēju botu. Mazgāju rokas (citā) peļķē un gānu sevi, ka neveltu pietiekami daudz laika problēmsituācijas izpētei. Varbūt tagad labāk sapratīšu programmētājus, kam dodu nepietiekami izstrādātus uzdevumus? Nolemju nākamreiz septiņreiz nomērīt, pirms kaut ko kaut kur bāžu (t.i., kāju peļķē).
Eju pa lietu un vēju, man priekšā ir, šķiet, bezgalīga dubļu vanna, es nezinu, kur es esmu, jo stabiņu nekur nav, neesmu droša, ka esmu aizgājusi pareizi. Šodien daba mani uzvar. Cenšos sev stāstīt, ka es taču pati šo izvēlējos, neviens mani nav spiedis, ka viss ir tā vērts, bet tobrīd ir pagrūti to aptvert. Jaka ir tik slapja, ka no piedurknēm pil ūdens. Vienubrīd domāju apstāties un pagaidīt Ilzi, jo gribas kādam pačīkstēt, taču saprotu, ka piecas minūtes bez kustībām nozīmē nosalšanu. Beidzot ieraugu, ka esmu uz pareizā ceļa. Ir iespēja izvēlēties – iet tālāk vai kilometru uz otru pusi, kur ir kafejnīca. Lai gan man gribas pasildīties, es sev neuzticos – ja apsēdīšos, tad no turienes es necelšos. Palikuši kādi 10 km, tās ir mazliet vairāk nekā divas stundas.
Sākas egļu mežs un līkumota taciņa, kas man ļauj mazliet sasilt un patverties no vēja. Prieks gan ir īss, drīz vien atkal sāku salt. Ap divpadsmito kilometru apēdu banānu un dažus cepumus, lai gan neesmu izsalkusi, bet esmu salasījusies gudrības skrējēju forumos: jāēd pirms izsalkuma sajūtas ierašanās. Spotify man nez kāpēc spēlē tikai kādas 10 dziesmas no visas pleilistes, tāpēc ļoti daudz klausos Arctic Monkeys – Do I Wanna Know.
Slāju garām kādai fermai, kur aitu bars vēsā mierā gremo zāli. Ļoti gribu būt aita tajā brīdī, viņas noteikti nejūtas izmirkušas. Esmu gatava blēt uz vietas, darīt jebko.
Ir pagājuši 15 km bez pauzēm, jūtu, ka man sāk sāpēt kājas, kā arī saprotu, ka aizvien vairāk liecos uz priekšu kā rūķis. Citā fermā ir kafejnīca, bet arī tur es nestājos, es zinu, ka tas nebeigsies labi. Man atlikuši 5-6 km, ja ceļveži un GPS nemelo (nemeloja).
Pēkšņi pa taciņu man pretī skrien divi melni sunči, kas lec man virsū, un es ņemos viņus bužināt. Saimniece, to ieraudzījusi, nosmej, ka “they just think you’ve got food”. Jūtu, ka man nu jau salst ne tikai rokas un kājas, bet arī ķermeņa “serde” sāk atdzist. Ceru, ka vairs nav tālu.
Saprotu, ka es nezinu, kas ir mans galamērķis. Ieslēdzu mobilos datus, bet nekas vairāk par GPRS savienojumu neiznāk, līdz ar to es neko nevaru ielādēt. Taisu paniku, ka man nosprāgs telefons & es palikšu mežā uz visiem laikiem.
Piezvanu Ilzei, uzzinu, kur es gulēšu, un sāku meklēt namiņu. Ložņāju gar mājelēm, bet nesaprotu, kura ir īstā. Uz labu laimi klauvēju pie vienas un lūdzu parādīt ceļu uz Clifton Cottage. Ir! Trāpīju! Pusdivos ieveļos istabiņā, nolobu no sevis slapjās un dubļainās drēbes un skaitu pateicības vārdus, ka dienas piedzīvojums ir beidzies. Dušā ūdens temperatūra variē no 2. pakāpes apdegumu iespējas līdz gandrīz ledus gabaliņiem, un tad nu to dažu sekunžu laikā, kamēr ūdens ir pareizajā temperatūrā, lūkoju kaut nedaudz sasilt. Drēbes tiek izsvaidītas pa grīdu, savelku divus džemperus, vilnas zeķes, paņemu otru segu, un esmu atkal kebabs. Auksts kebabs.
Dzeru tēju, ko nofenderēju iepriekšējā B&B, un apriju visus našķus, kas izlikti istabiņā, kā arī rīta kruasānu. Esmu neremdināma.
Brokastīm pasūtu visu, ko man piedāvā (ieskaitot veggie sausage), kamēr Ilze paņem tikai putru. Viņa arī pa ceļam neko nav ēdusi. UNFAIR.
Šajā B&B nav žāvētāja, tā ka nezinu, kas notiks ar manu lietus jaku. Un kas notiks ar botām, kuras ir tik slapjas kā Pepijas Garzeķes kurpes, ar kurām viņa iekāpa upē. Un dubļainas. Sastūķēju tajās avīzes ar naivu cerību rīt nevilkt kājās izmirkušus sūkļus. Lietus jaku lieku mazgāties, jo tad vismaz būs spin cycle.
Ņemam lietussargus un dodamies iekarot kārtējo pabu. Neiztrūkstošais alus pie superagrām vakariņām uzliek viegla reibuma filtru dienai & tā vairs neliekas tik slikta. Mans telefons ir ieslēdzis permanentu IG filtru jeb ekrāns iet pa pieskari. Ceru, ka tas izturēs līdz brauciena beigām, es negribu palikt bez mūzikas un SELFIJIEM!
Gribam atrast parastos plēves lietusmēteļus, bet par tiem šeit var nesapņot – vai nu fancy gear, vai nu nekas. Toties atkal nopērkam našķus – shortbread un Quality Street (man liekas, ka to pārtikas daudzumu, ko te apēdu, nav iespējams nostaigāt, pat ja rīt jāsoļo 30 km) – un persiku un mango kolu un grasāmies pielipt pie TV. Rāda “Pointless”, kas, cerams, nav manas dzīves metafora.
Rīt sola sauli! Pat BBC sola sauli! Nezināju, ka saule vēl eksistē!
1 komentārs:
Bravo! Atkal esi ceļā un labākā lasāmvieta pirms gulētiešanas uz īsu brīdi ir atpakaļ. Citādi visi tie valdības (ne)veidošanas procesi jau paspējuši uzkrist uz nerva jau 6x.
Lai arī Rīgā tagad atvasara, tas lietus un dubļainās botas ir sajūtamas arī šeit. Būšu savtīgs un teikšu, ka žēl, ka tev tas gājiens ir/būs tik īss. Bet laikam mistiskajam teicienam, ka "laba daudz nevajag" šoreiz būs piemērots.
Ar nepacietību gaidu rītdienas aitas, dubļus un veggie sausage :)
SG.
Ierakstīt komentāru