Vesthailendas ceļš. Epilogs.

Apakšstilbi beidzot ir nokauti. No rīta, kad izvelku kājas no segas kebaba un uzstutējos vertikālā pozīcijā, saprotu, ka iešana (jo īpaši pa kāpnēm) šodien nebūs sevišķi viegla. Septiņas dienas manām kājiņām bija par maz, bet astoņas – par daudz. Ben Nevis izdarīja to, ko iepriekšējie 154+ km nespēja. 

Brokastīs, protams, ēdu tā, it kā šodien plānā būtu nevis piecas stundas vilcienā, bet astoņas stundas kalnos ar somu mugurā. Kad pēc stundu ilgas nīkšanas stacijā beidzot iekārtojos savā sēdvietā un vilciens uzsāk kustību pa maršrutu, kuru nupat esmu veikusi, tikai pretējā virzienā, esmu atvieglota, ka vairs nav jāiet. Tā ir patīkama sajūta. Vēroju kalnus un gribu visiem vilciena pasažieriem klāstīt, ka ES TE GĀJU (to es nedaru, protams). 

Esmu sasniegusi visus mērķus: izlasīt vienu grāmatu (check!), parunāt ar nepazīstamu cilvēku (check!), uzkāpt Ben Nevis (check!). Ā, nu, protams, noiet visu West Highland Way (check!). Coolio. Nevienas tulznas! Kāju īkšķu nagi gan ir 50 % zili. 

Šis gājiens bija nesalīdzināmi vieglāks par Santjago ceļu. Droši vien tāpēc, ka es zināju, uz ko parakstos, nevis ļāvos pierunāties (bet tas nebija slikts lēmums). Un tāpēc, ka kilometrāža katru dienu nebija brutāla. Un tāpēc, ka kopējā kilometrāža bija 6x mazāka. Un tāpēc, ka es biju labākā formā (soma gandrīz vai nemaz nešķita smaga). Un tāpēc, ka naktis pavadīju jaukos viesu namos, nevis 20 smirdīgu zeķu pāru sabiedrībā. Un tāpēc, ka es zināju, kas ir mans galamērķis katru dienu. Un tāpēc, ka es pati izvēlējos savu tempu. 

Grūti jau bija tāpat. Tā apziņa, ka vairākas stundas jāiet pa lietu, pa tukšumu, pa kalniem, ka silta duša ir vēl 15, 10, 5, 4, 3, 2, nē, vēl 4, 3, 2, 1 km attālumā, brīžam bija mokoša. Pārsniedzot 20 km robežu, kas ir mana komforta distance, reizēm gribējās palikt uz vietas, nekustēties un gaidīt, kad pakaļ atbrauks helikopters. Toties septītajā dienā bija grūti noticēt, ka nu jau gandrīz viss. Kur palika dienas? 

Un atkal jāsaka, cik retrospekcija ir lielisks koncepts. Visas sāpes jau ir aizmirsušās, palikusi tikai neliela uzvaras garša. Un vēlme nākamgad iet vēl.  Pašlaik gribas savu gultu, savu segu, pabraukāties ar auto, paskatīties “Caur ērkšķiem uz...” un urkšķēt. 

Ko gan devītajā dienā dara cilvēks, kas astoņas dienas svīdis Skotijas augstienēs? Protams, sagaida tumsu un dodas relaksējošā skrējienā pa Edinburgu, saprot, ka viss parks ir amerikāņu kalniņi, paliek bez elpas, jo spītība neļauj apstāties, pieveic lēnu piečuku un, eleganti gārgdams, ieslīd atpakaļ viesnīcā.

Toties tagad es atpūšos lētā gala “Hilton”, kur nav neviena radiatora, līdz ar to man beidzot noderēs “liekās drēbes” (toties dušas želejā ir zelta gliteri!!!), paplenderēšos pa Edinburgu un metīšos atpakaļ rutīnā. Baiii!