The Kerry Way. 1. diena. Killarney – Black Valley (22 km)

Pēc dīvainajām vakariņām tomēr pamanos vēl uzēst šokolādīti tonusam (Tesco, līdzīgi kā grāmatnīcā, gribas pirkt visu). Ir astoņi vakarā, un liekas, ka uzkritis lielākais nogurums pasaulē. Šī pat nebija iešanas diena! Esam savas dzīves noteicējas, neviens mūs nekomandēs, tāpēc viena pēc otras arī atplīstam. Lai gan mūsu istabiņa ir askētiska kā mūka celle, te ir labi blackout aizkari, man ir ausu aizbāžņi, tā ka izklausās pēc veiksmes stāsta. Var gulēt 12 stundas! Kad es vispār esmu nogulējusi 12 stundas? Nav ne jausmas, bet ne šonakt. Sešos esmu augšā. 

Lasu grāmatiņu kādu pusotru stundu (bija jāpašķir atpakaļ četras lapas, jo vakarā laikam lasīju acīm ciet) un tad dodos iekarot dušu. Ūdens pēc 3 min tecināšanas joprojām auksts, nu nekas, rūdīšos! Zobiem klabot, sāku mazgāties, un kā 8. pasaules brīnums parādās arī siltais ūdens. 

Ilze paziņo, ka nākamā viesu nama saimniece uzrakstījusi un jautā, ko gribēsim vakariņās. Var izvēlēties lasi vai Irish stew. Par 26 eiro. Palūdzu, lai man sadīlo vienkārši jebkādus sides, kas nāk pie šiem ēdieniem, un nodomāju, ka ēdīšu dārgākās friškas savā mūžā. Beigās gan man piedāvā omleti. 

Lai atsvērtu deluxe vakariņu cenu, nolemjam izzondēt hosteļa free breakfast. Maize, zapte, piens, kelogsi — I’ll take it, thank you. 

Paēdušas, saķemmējušās un apņēmības pilnas pl. 9 startējam.  Man kājās ir tie paši legingi, kas pirms 4 gadiem WHW, tikai nedaudz krāsa mainījusies. #NoFilter

Esam jau nogājušas kādus 2 kilometrus, kad parādās zīme, ka šīs dienas posms ir 22 km garš. Tad jau pirmie 2 km neskaitās, šņuk. Bet laiks ir labs, mazliet ir saulīte, life is good, varētu tā iet un iet! To mēs arī aktīvi darām, līdz ceļš sazarojas, un nesaprotam, kur iet tālāk. Ups, nedaudz jau aizgājām nepareizi, bet kas gan ir divi ekstra kilometri, kājas ir svaigas. 

Ainaviņa, protams, ir maģiska. Zaļumiņš, migliņa, fonā kalni.

Pēc kādiem 6-7 kilometriem esam pie ūdenskrituma ar visādiem tūristiem, kuri elpo visnotaļ mierīgi.

Ūdenskritums ir arī pirmais kāpiens augšup. Pēc 20 soļiem es jau gārdzu, un viss ķermenis svīst. Pirmkārt, garo pastaigu vietā trenēju vilkmi. Otrkārt, jau otro reizi divu nedēļu laikā riju antibiotikas. Treškārt, paralēli visam puņķojos, kā rezultātā droši vien gaisa apgāde ķermenī nav tā labākā (gribētos būt ezītim; noteikti neapsēstos uz celmiņa). Šis 2 minūšu kāpiens man liek pārdomāt savas izvēles dzīvē. Izskatās, ka Ilzei arī. Aprijam banānus & kustamies tālāk. Pagājuši tikai 8 kilometri. Tā nav pat puse. Man jau liekas, ka varētu vairs neiet. Bet tā īsti nav opcija, soooo. 

Sākas vairāk tā kā plašumi un kalniņi, un sākas arī pirmais lietus. Grūti gan saprast, vai lietus jaka palīdz, jo esmu nosvīdusi VISUR. Šis lietus tikai mazliet papilina un pārstāj, dodams man cerību, ka viss būs čil (mājiens: nebūs). 

Mazliet visas sadalāmies un neejam vairs kā Makbeta raganas kopā, un arī ceļš nu drīzāk līdzinās akmeņu krāvumam. Kāpelēšana pa akmeņiem ir BEST. Nu, varbūt ne tik best ir tas, ka viss ir slapjš. Un ka maniem ceļiem šī nav labā diena, tāpēc katrs solis lejup ir kā maziņš šoks katram celim. Bet nekas. Toties atkal līst. Un ne jau kaut kāds vasaras lietutiņš. Resnas, sulīgas lāses kapā manu jaku, klāt visam nāk vējš. It was too good to be true. Kādā brīdī jūtu, ka no legingiem ūdens sācis tecēt botās, un drīz vien esmu Pepija Garzeķe, kas šlonderē pa ceļu žļerkstošos apavos. Visam pievienojas mērena paranoja, ka esmu aizgājusi nepareizi (bet vienu apmaldīšanos jau šodien iztērējām), no zīmju nekur nav, neviena cilvēka nav, zonas nav. Ir tikai mazliet riebums pret visu, gribas sevi žēlot. 

Līva mani noķer, un kā divi slapji kurmji turpinām ceļu. Nav jau tā, ka mums kāds lika šo darīt, bet kļūst auksti. Domāju par to, ka negribas saslimt, jo tas gan būtu ķirsītis uz tortes. Un tad PĒKŠŅI lietus vienkārši apstājas. Un mums priekšā izlec zīme, ka esam uz pareizā ceļa. Momentā kļūst silti, es attaisu jaku un secinu, ka, nu, uz mana krekla ir kādi divi sausi pleķīši, tā ka jaka laikam nav the best. 

Pēdējos 6-7 kilometrus soļojam kopā ar Līvu, un es ceru, ka Ilze nav apmaldījusies. Gribas ēst, bet negribas rakņāties pa somu. Gribas atpūsties, bet nav jau nekādas sausas vietas, kur piesēst. Atliek tikai iet. Domāju par to, ka nekad vairs nekur neiešu un ka mani vajadzētu klapēt par šīm ģeniālajām pārgājienu idejām. No otras puses, mazohisms ftw! 

Nonākam līdz vietai, no kurienes līdz mūsu naktsmājām it kā esot 1 kilometrs. Nu, tas kilometrs liekas drīzāk kā jūdze. Turklāt mums tiek nekaunīgi samelots, ka b&b būšot 100 metru no ceļazīmes, bet uz pašas zīmes rakstīts, ka 150. Sorī, ja, kad esi nogājis 20+ kilometru, JĀ, TIE 50 M IR SVARĪGI, JOHAIDĪ! Tomēr saņemamies un pulksten 15:00 iesoļojam b&b. Saimniecei ir nedaudz Ansīša un Grietiņas vibe, bet lai nu būtu. Es gribu nomazgāties un apgulties, un uzvilkt sausas drēbes. Un ēst. Ēdiens būs sešos. 

Nu tas ēdiens, ja. Dārgākā omlete manā mūžā (frišku nemaz nebija). Liekas, ka tante nosoda mani, ka neesmu apēdusi visus vārītos burkānus, bet apriju bezmaksas maizi! Arī deserts tiek servēts – ābolu pīrāgs no, visticamāk, Lidl un druska saldējuma. Tante gan ir lieliska pārdevēja – ietirgo mums packed lunch for tomorrow, kuru sastāvā ir gaiss un asaras, un mēs pat nezinām, cik tas maksās. Vakariņas pavada nereāls gāziens aiz loga, ko tante nosauc par “it’s just a shower”. Pāriet gan arī vienā acumirklī. Mazliet ir cerība, ka no rīta nebūs jāieiet pa taisno šādā šauerā, bet kā būs, būs. 

Trešais cēliens: stūķējam caurcaurēm slapjajās botās avīzes, jo neviens te nekurinās pečku šķūnītī. Un es ar fēnu žāvēju izlietnē izmazgātās apakšbikses. 

Šodienas soļu skaits: 32 500.

Šodienas tulznu skaits: 0.