Atradām maršrutu, nopirkām biļetes, rezervējām naktsmājas (ok, šo visu lielākoties izdarīja Ilze, bet pieņemu atzinību par morālo atbalstu), bet pārgājiena vietā atnāca ārkārtējā situācija, pandēmija un mājsēde. Skumjš stāsts! Bet ne jau tik skumjš kā par Romeo un Džuljetu, jo beidzas drusku labāk.
Te nu mēs esam – divus gadus vēlāk mazā Īrijas pilsētelē Killarney, no kuras rīt jāuzsāk The Kerry Way 220 (?) km un 9 (+1) dienu garumā. Ņemot vērā, ka pandēmijas gadus izmantoju nevis atlētiskākas formas iegūšanai, bet gan cītīgi gāju uz mērķi kļūt par pirmo cilvēkbumbu pasaulē, man ir maz ilūziju par šo gājienu. Tikai ceru, ka lietus nelīs VISU LAIKU, lai gan prognoze man stāsta drusku ko citu. 2 stundu vilciena brauciena laikā (kas turklāt kavēja 10 minūtes) lietus un saule vietām samainījās vismaz 10 reizes.
Īrija, kā izrādās, ir dārga valsts, bet man tas bija paslīdējis garām. Oh well. I earn, I spend. Svarīgākais te ir etiķa čipsi un izlikšanās, ka var ēst bez ierobežojuma, jo ~pārgājiens (piezīme Ilzes mammai: Ilze šodien ēda).
Piezīme par vakariņām: dārzeņu lazanja. Viss jau ok, komplektā svaigie salāti. Un garlic bread. Un friškas. Nu wtf, kurš tā ēd?!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru