Beidzot pulksten deviņos vakarā visas jau nešņācam, bet, saritinājušās baltās segās, izliekamies par atpūtniecēm. Rītdiena liekas gaismas gadu attālumā.
No rīta jūtos salauzta. Gurni liekas kā iespiesti skrūvspīlēs, visu nakti esmu grozījusies un knosījusies. Kad aizvēru acis, skatam rēgojās botu, dubļu un peļķu tuvplāni. Izrādās, esmu drusku sasitusi plecu, tāpēc vēlos jau sevi pasludināt par lielāko cietēju šajā gadsimtā.
Saņemos celties no gultas (agonija) un eju uz drying room pačamdīt tur atstātās mantas. Drēbes ir patīkami siltas un sausas. Botas… joprojām mirkst vakardienas peļķūdenī. Rīts gan ir skaists – čivina putniņi, mākoņi mirdz, tāds pilnīgs čils. Lietu it kā sola tikai ap 15, bet prognozes mainās kā notikumi Degpunktā, tā ka es vairs neticu nekam.
Brokastīs atkal olas! Sviestu maizītei gan nākas nospert no blakus galdiņa, arī pienu kafijai. Bet nu max. jāsarijas, kas zina, kad būs nākamā barošanās. Paķeru arī salvetes – ja nu man kādreiz būs jāstājas tiesas priekšā, visticamāk, tas būs par salvešu zagšanu.
9:50 izejam no viesnīcas. Galvā nepārtraukti skan The Prodigy – Omen. Ceru, ka tas neko nenozīmē! Protams, pirmajās trīsdesmit sekundēs jau sāk pilināt lietus, bet tas izrādās tikai tests, cik ātri spējam somām uzlikt lietus pārvalkus. Kādas padsmit sekundes. Un līdz ar somu velšanu atpakaļ plecos atkal iestājas sausums.
Ejam pa tādu mitru taku rindiņā, un Ilze saka, cik interesanti gan tas, ka vakar pēcpusdienā pie sevis nozvērējās nekur neiet, bet, re, visa drāma šodien aizmirsusies. Es neko neesmu aizmirsusi, gribas teleportēties mājās. SĀP. GURNI. Arī šī nav labo ceļu diena, sāku jau atmest cerības, ka būs kaut viena labā ceļu diena.
Taka mūs ieved pasaku mežā. Sūnas, akmens trepes, koki, saule, okei, šis ir SKAISTI. Protams, jātaisa fotosesija pie sūnām apaugušas klints. Gaiss smaržo pēc Engures.
Taču, no meža iznākot, sākas asfaltēts ceļš vairāku kilometru garumā. Zinu, ka man riebsies, tāpēc lieku ausīs austiņas un iekruķīju savu pleilisti, kuru speciāli sagatavoju iepriekš, lai nav kā WHW, kur nebija zonas & man bija uz riņķi jālaiž 5 dziesmas. Šajā listē starp Prodigy un Tomu Odelu iejucis arī Bahs un Vivaldi, tā ka jūtos kā īsta pseidointelektuāle. Mūzika mani diezgan glābj, jo ir baigais besis iet. Vai es jau teicu, ka spīd saule?!
Ilze atsūta ziņu, ka nav beigta, vien apsēdusies kā sērdienīte uz akmens atpūsties. Es drīz sekoju piemēram – pamanu Līvu, kura jau ēd ābolu, un piesēžu uzkost. Ir pagājuši 9,5 kilometri, un es būtu priecīga, ja te būtu liela zīme FINIŠS un mani iesēdinātu ērtā krēslā, un aizvestu uz kādu smalku viesnīcu. No otras puses, šodien it kā vairs lietu nesola vispār. Esmu par to priecīga pēc vakardienas ekscesiem, taču vienlaikus arī dusmojos, ka visīsākajā dienā ir labs laiks, bet rīt, kad priekšā 33 km, noteikti līs bez apstājas.
Nelielu gabaliņu tālāk ceļš sadalās. Ir variants kāpt kalnā uz Windy Gap un tad kāpt lejā, kas ir kādi 3-4 km (LĪDZ GALAMĒRĶIM), vai arī iet lēzeno maršrutiņu, kas savukārt ir 8 km. Ir labs laiks, ir cerība uz labu skatu kalniņā, tāpēc izlemjam doties augšā. Varbūt šī semi-vieglā diena palīdzēs savākties rītdienai (tai dienai, ko negaidu es).
Kāpiens augšup izrādās īsāks, nekā biju domājusi, un, paveroties lejup, ieraugu okeānu. Nu tas skats, protams, ir tāds, ka mazliet aizraujas elpa. Ūdens + kalni + zaļš = paradīze.
Pabrīnos, pagrozos un stūrēju lejup pa akmeņainu taciņu, kura pārmaiņas pēc nav upe. Austiņās ieskanas viena no manām mīļākajām dziesmām pasaulē (Jack Garratt – Weathered), un uz brīdi es esmu nirvānā. Šis mirklis ir tas, kura dēļ ir vērts mocīties, absolūta laimes sajūta un neticams saviļņojums, visas ķermeniskās sāpes un galvas bezdali neeksistē. Agrāk, kad skrēju, arī mēdzu tur nokļūt. Atliek vien citēt Faustu: “Mirkli, tu esi skaists! Jel kavējies!” Un tas mirklis kavējas diezgan ilgi.
Arī tad, kad esmu jau nokāpusi no kalniņa un soļoju pēdējos kilometrus pa asfaltētu ceļu. Smaidu pa visu seju, skaļi dziedu līdzi mūzikai un sasniedzu pilsētiņu Glenbeigh. Te šonakt paliksim, tikai pēdējie 500 metri līdz viesnīcai (kas atvērta 1729. gadā!).
Savu čekinu gan nogaidām veselu stundu, pie āra galda nekautrīgi žāvēdamas zeķes. Gribas nomazgāties, jo svīsts ir gana. Bišķi liekas, ka varētu uz kājas veidoties viena tulzna vai vismaz kaut kāds noberzums. Ceru, ka man tikai izliekas.
Godīgās sadales rezultātā šodien man ir istaba vienai pašai! Kamēr dāmām ir skaists skats uz dārzu, es pa logu redzu tualetes papīru. Bet nenācu jau te dirnēt pie loga.
Esmu nedaudz sarūgtināta, ka radiators nav silts, kas nozīmē, ka neko baigi nevar mazgāt, bet botas uzlikt uz palodzes gan neviens man nevar aizliegt. Ilze arī stāsta, ka rītdienas viesu namā, kur paliksim divas naktis, varētu būt laundry service, tā ka visas cerības uz to.
Pēc kāju atpūtināšanas dodamies (kājām!!!) uz pilsēteles centru vakariņu meklējumos. Jāiet vismaz 500 metru, kas sākumā liekas neiespējamā misija, bet beigās jau kājas arī sāk klausīt. Atrodam atvērtu krogu un ejam iekšā. Jāatzīst, Skotijā visādiem veģetāriešiem bija vairāk iespēju, bet šajā vietā ir vismaz viens ēdiens man – kazas siera salāti, par ko esmu priecīga, jo dzīvē pietrūkst lapu.
Pēc vakariņām ejam uz vietējo DUS sarūpēt etiķa čipsus un uzkodas ceļam un ieraugām iespēju mazgāt drēbes. Nu, tas nozīmē aiziet 500 metru uz viesnīcu, paņemt mantas, iet vēlreiz 500 metru, gaidīt 30+15 minūtes un tad nākt atpakaļ tos 500 metrus. Ilze piedāvājas to izdarīt, jo, nu, nav tā, ka mēs smaržojam pēc maijpuķītēm. Es nespēju saprast šādu pašaizliedzīgu rīcību. Bet vienlaikus esmu pārāk priecīga par iespēju uzvilkt rīt kaut ko, kas nav skalots izlietnē.
Rītdien priekšā 30 kilometru pa lietu (lietus iespējamība 90%). Zinot to, ka vakar drēbes somā arī paguva samirkt, apsveru domu no viesnīcas nozagt maisiņu, ar ko izklāta miskaste.
Šodienas soļu skaits: 19 500 (+ 2000).
Šodienas tulznu skaits: 0 (bet ar lielu potenciālu).
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru