Pamostos atkal ap sešiem (āaaaaaaa, nu kāpēc!!!!!). Atveru aizkarus un skatos, kā līst. Ne jau tā – pak, pak, pak –, bet tā, ka ir ideāla diena palikšanai istabā un slinkošanai. Sirds nedaudz pagurst, jo cerības par sausu rītu ir iznīcinātas. Jāsaprot, kā saģērbties, lai pirmajā stundā nepārvēršos ledus klucītī. Vēl, protams, turu īkšķus, lai ap deviņiem, kad iziesim, nokrišņi iepauzētu (uz 8–10 stundām). Prognoze stāsta, ka starp desmitiem un diviem vajadzētu nelīt. Redzēsim.
Brokastis pie balti klātiem galdiem un ar ĒDIENKARTI. Ilzei atnes putru ar putukrējuma (!!!) cepuri (Ilze apēd mazāk par pusi). Laiski ēdu kruasānu, un notiek brokastlaika brīnums – PĀRSTĀJ LĪT. Bezmaz gribas flippot galdu un tūlīt pat mesties ceļā, bet tā vietā riju olas un tostermaizes un dzeru kapiju.
Viesmīle pajautā par mūsu plāniem, sakām, ka dosimies uz Cahersiveen. Uz mirkli ir klusums, un tad viņa piebilst, ka it’s beautiful there. A 40-minute drive. Nu well, mums būs an 8-10 hour walk.
Zinādama, ka vislabākā ārstēšana ir preventīvā, ieriju divus ibīšus. Profilaksei. 9:20 startējam no viesnīcas, gaiss smaržo pēc jūras (umm, te blakus ir okeāns?). Man šodien čīkst soma. Uz katra soļa. Tas ir briesmīgi kaitinoši.
Pirmos ~7 km ejam +\- rindiņā, Līva mazliet pa priekšu. Palaikam pagriežas pret mums un vēsta, ka redzējusi trusi (lasīt: aizbiedējusi visus trušus). Pēkšņi lietu šodien vairs nesola vispār. Izskatās, ka sinoptiķi Īrijā spēj laiku pareģot tikpat precīzi, cik Kārena no Mean Girls. Man gan liekas, ka šie laikapstākļi ir Ilzes labā karma.
Gribas tā kā apsēsties, bet īsti nav, kur, taču pēc kārtējā kāpiena kā oāze atklājas soliņš. Sakņūpam tam virsū un samazinām somu svarus – ieēdam banānus. Ilgi sēdēt gan neizdodas, jo ir vējains, tamdēļ ātri sāk salt.
Sākas t.s. Mountain Passage. Pirms tam ar Ilzi skatījāmies uz kalnu un norunājām, ka tur jau droši vien nebūs jākāpj, bet, protams, ka ir jākāpj tieši TUR. Jākāpj augšup, protams, pa strautiņu. Laimīgā kārtā izdodas izvairīties no botu iemarinēšanas.
Un tad skatam parādās Atlantijas okeāns. Tas ir UNREAL. Nu bāc, nu, tā krāsa un skats, un viss, aaaaaa. Zaļganzilajā ūdenī spoguļojas mākoņu ēnas, saule glauda seju – ja es būtu rakstniece, te varētu veselu nodaļu sarakstīt. Kāpju arvien augstāk, panorāma arvien skaistāka, spēj tik vien taisīt shameless selfijus. Grūti gan vienlaikus censties apbrīnot okeānu un skatīties zem kājām (gandrīz vai vajadzētu sākt šķielēt).
Kad sākas kāpiens lejup, parādās pamatīgs vējš. Kā teicamniecīte uzlieku kapuci un aiztaisu jaku, jo veselība pirmajā vietā. Ceļš tālāk ved pa riiktīgi slapju taku, kas mēdzot applūst. Nu, palaikam liekas, ka nākamais solis būs liktenīgais, jo nav saprotams, vai zem peļķes ir stingra zeme vai akacis. Taču atkal ir fokuss kā Supermario.
Pie 12. kilometra paņemu pauzīti uz akmens un apēdu kārtējo našķi. Es nevaru nostaigāt tik daudz, cik noēdu, tā ka summer body man nespīd (it kā man jebkad tāds būtu bijis, ahaha). Vienojos ar sevi, ka nākamā pauze atkal pēc 5 km. Kamēr atpūšos, mani noķer Līva, un uzsākam ceļu kopā, bet viņai raitāks solis.
Ja iepriekšējās dienas ļoti priecājos, ka ķermeņa augšdaļa necik nesāp (nav grūti pleciem un mugurai), tas tagad sajūtu, ka mugura arī jūtas piekususi. Lai sevi mierinātu, apsolos pie 15. kilometra ieslēgt muzočku, ko arī izdaru.
Septiņpadsmitajā kilometrā man ir jāpauzē, bet nav jau kur sēdēt. Ūdenī mirkstošā zālē stutēties negribas. Bet pēc kilometra es uz zemes noklāju somas lietus pārvalku un apsēžos. Līva piecas minūtes pastāv un vēsi aiziet tālāk. Nu es ar to nevaru sacensties. Ir pulksten divi, un jāiet vēl kādi 12-13 km. Saņemos iešanai un nolemju tālāk stāties ik pa trim kilometriem. Ejot secinu, ka man sāp viens celis, baigi negribas, ka būtu jāklibo. Ja par laikapstākļiem, joprojām spīd saule.
Savu nākamo pauzīti gaidu tik ļoti, ka skatos telefonā ik pēc 500 m. Piesēžu vietā, kur ir divas opcijas. Iet pilno ceļu vai maukt pa šoseju, tādējādi ietaupīt 5 km. Kārdinoši, bet nu iešana pa šosejas malu ir agonija kājām, es to zinu. Grūti motivēt sevi celties, bet nav jau citu variantu.
Eju un sāku atkal lēni skaitīt skaļi. Lamāju pie sevis īrus, kas uztaisījuši šo pārgājienu taku, bet nav uzlikuši nekādus soliņus vai dzeramā ūdens krānus. Ej 30 km ar vienu ūdens pudelīti, yay. “Pēc 2 km atļaušu sev padzerties divus malciņus. Mmmm.”
Esmu izskaitījusi līdz 500, bet vēl spēju paiet, tāpēc nestājos. Tā, sevi izklaidēdama, tieku līdz 1500, pie kā apstājos, jo man jau mezģās mēle. Skaitīšana rezultējusies 4,5 noietos kilometros. Apsēžos uz trepītes un apēdu vēl kādu šokolādīti. Kājas ir DED. Vēl 5–6 km jāpieveic. Stipri nožēloju, ka tomēr negāju pa šoseju.
Vispār šie kilometri ainaviskā ziņā liekas garlaicīgi. Tikpat labi varētu staigāt pa Jelgavas lauku teritoriju, ok, fonā ir kalni, bet es jau diezgan daudz kalnu redzēju šodien.
Uzlieku atkal mūziku. Ikdienā latviešu māksliniekus sevišķi neklausos, bet šādos brīžos ļoti prasās dzirdēt savu valodu, sajust latviešu spēku, kā saka. Tā nu ļauju Ainaram Mielavam un Zigfrīdam Muktupāvelam sevi izklaidēt.
Un tad pēkšņi man rodas iespēja nočītot. Zīmes saka, ka jāmet pa kreisi, bet gala pilsētiņa ir pa labi. Atceros, ka ceļvedī bija minēts, ka taka sākumā izved gājējus prom no pilsētas, lai atkal uzgrieztu uz pareizā ceļa. Apskatos Google Maps, ka, ejot pa labi, varu būt galā pēc 25 minūtēm. Vienmēr besījis, ka esmu tik godīga, tāpēc šis būtu labs treniņš. It kā pa kreisi esot smuks mežs un tā, bet es šodien redzēju OKEĀNU, tā ka mežs var stāvēt pie ratiem. Laimīgi rādu labo pagriezienu un soļoju.
Pēdējās 10 minūtes jāiet pret kalnu, bet tas jau nekas, būšu tūlīt galā. 3, 2, 1 minūte. Un vietā, kur man Google stāsta, ka jānogriežas pa labi, es redzu aizaugušu sētu, aiz kuras ir stāvs kāpiens lejup pa privātmāju pagalmiem. Nu lieliski! Nemāku pat normāli krāpties!
Apskatos, kā uz viesu namu tikt ar auto, un saprotu, ka man jāiet atpakaļ un tad jāgriežas uz lielā ceļa. Vēl 1,5 kilometri. Tad jau gandrīz vai varēju iet uz to stulbo mežu.
Bet te nu ir tā iela. Jūtos kā Sniegbaltītes septītais rūķītis, saliektu muguru atkal kāpju augšā. 16:55 sasniedzu galamērķi, un pretī man nāk Līva, kura godīgi nogājusi visu ceļu.
Kad tieku istabā, spēju ar seju iekrist gultā un vaidēt. Pēdas sāp tā, ka acis sprāgst ārā un asaras birst. Kaut kā aizrāpoju uz dušu un atkal sēžu uz grīdas. Pat negribu domāt par to, kā piecelties kājās. BET man ir iesauļojusies seja drusku, lolz. Un vakariņas ir vismaz kilometra attālumā.
Bet cik gan ātri sāpes aizmirstas, jo ēst gribas tik ļoti, ka tas kilometrs nav nekas.
Šodienas soļu skaits: 44 000.
Šodienas tulznu skaits: joprojām 0.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru