2022-05-23

The Kerry Way. 7. diena. Waterville – Caherdaniel (15 km)

Vakarā izmazgāju šodien vilktos legingus un aptinu ap potīti kā kompresi. Vai jau esmu gandrīz Bear Grylls? Divguļamā gulta ir riktīgi šaura, vai nu ceļi, vai nu dibens visu laiku ir ārā no gultas, kā arī, lai apgrieztos uz otriem sāniem, ir jāpamostas. Tā nu pavadu nakti saraustītā miegā un ar džemperi uz sejas. BET pa nakti ir ieslēdzies radiators, tā ka zeķes no rīta ir sausas un siltas. 

Šodien sola saulainu rītu. Izcili, protams, bet mūsu apdegušās sejas līdz galam tā nedomā, jo palēnām sāk lobīties āda no deguna. Pamanu gan, ka šorīt kājas jūtas diezgan ok, nav tās briesmīgās stīvuma sajūtas, kāpjot ārā no gultas. Potīte gan ir uzpampusi, bet paiet var tīri normāli & īpaši nesāp. 

Pēc bezmaksas brokastīm (kuras dabūjām dāvanā, jo viesnīca bija sajaukusi mūsu skaitu, kā rezultātā Līva gulēja izvelkamajā gultā) dodamies ceļā. Ir 9:45. Pavēss, vējains, taču tā neko. Ejam gar okeānu, kas riktīgi smaržo (man gan mugurā ir neizmazgāts krekls, un tas gan nesmaržo), piestājam pie Čārlija Čaplina un tā. Šajā pilsētelē ir vairāki golfa laukumi, arī 5. labākais laukums kaut kur (Īrijā? Eiropā? PASAULĒ?) 



Uznākušas ilgas pēc mājām. Tas jau pārgājienos ir pilnīgi normāli, bet parauj baigo melanholiju. Tāpēc priecājos palaikam samainīties ar Ilzi, jo negribas iet vienai. Pirmais kāpiens ir tīri ok, pļava nav traki nelīdzena un slapja, lai gan sirds ietrīsas ikreizi, kad kājas notrīc. Negribētos palikt pļavā. Eju ļoti uzmanīgi, skatos uz katru soli, kas gan arī nozīmē, ka apkārt neko īsti neredzu. 



Palaikam uzlīst, tad pūš vējš, tad atkal karsē saule. Rutīna skaidra: aiztaisi jaku, uzliec kapuci, noroti piedurknes, noņem kapuci, atroti piedurknes, attaisi jaku. Un tā uz riņķi vien. Okeāns vizuļo pa labi, arī Skellig salas pavīd fonā, visnotaļ mierpilna sajūta un ainava. Gājiens lejup ir pa slapju zāli, kas, protams, liekas satraucoši, bet ar visu tieku galā. Ērtāk gan būtu nošļūkt. 



Kādā brīdī ceļš sadalās – uz kreiso pusi ‘parastais’ gājiens, uz otru daži ekstra km. Līvu attālēm redzu kāpjam pa kreisi, arī es uz to pusi taisos, savukārt Ilze izvēlas papildu kilometrus. Es šodien nē, paldies. Iet ir tīri patīkami, jo nav baigi grūti. Tā kā jāiet uzmanīgi, tad arī necenšos iztaisīties par varoni, klausos mūziku un soļoju te pa pļavu, te pa mežu, te pa ceļu. 



Pie kārtējās virzienrādītāju zīmes satieku Līvu. Zīme rāda, ka līdz naktsmītnei ir 1 km, un abas ejam norādītajā virzienā. Istabiņa mums apsolīta ar sea view, bet pēc minūtēm septiņām apjaušam, ka aizvien attālināmies no ūdens. Talkā nāk Google Maps, kas parāda, ka esam aizgājušas absolūti pretējā virzienā. Nu skaisti! Tas pēdējais pusotrs kilometrs atkal, protams, pēkšņi liekas kā agonija, knapi velku kājas, lai gan vēl pirms 10 minūtēm solis bija gana raits. 

Pl. 14:00 esam klāt. Nogaidām minūtes divdesmit, un saimniece paziņo, ka istaba būs gatava pēc pusstundas. Laimīgā kārtā blakus ir kafejnīca (strādā tikai līdz puspieciem, whaaaat). Tieši riktīgi gribas ēst, lai gan būtu gribējies nomazgāties, nevis smirdēt.  Lai kā man garšotu šokolādītes, gribas īstu ēdienu, tāpēc pusdienas ir pašā laikā. Pēc īstā ēdiena gan atkal gribas šokolādīti. Nebeidzamā garšu cīņa. 

Skats pa logu mūsu b&b ir izcils – tāda idilliska ainiņa, nu īsta pastkarte. Un 5 minūšu gājiena attālumā esot arī veļas mazgātava. Nebūs rīt jāsmird! Vismaz pirmās 10 minūtes ne, tad jau atkal viss smirdēs. Arī duša ir premium klases (salīdzinot ar citām, kurās ūdens spiediens vairāk atgādina izžuvušu strautu), un duša VIENMĒR man liek justies labāk. 



Pasēdējušas tīros palagos, ar Ilzi dodamies mazgāt drēbes. Protams, veļas pulveris nenāk komplektā, bet neesam jau neaptēstas – ņemam šķidrās roku ziepes un pumpējam zeķēs, redzēsim, kas no šīs ģeniālās idejas iznāks. 

Rīt it kā 18 kilometru easy gājiens. Vēl 3 dienas. Gaidu, kad beigsies mūsu laikapstākļu laime. Un, protams, ceru, ka nebeigsies. 

Šodienas soļu skaits: 23 000.
Šodienas tulznu skaits: 0.

Nav komentāru: