2022-05-22

The Kerry Way. 6. diena. Cahersiveen – Waterville (25,4 km)

Laika prognoze pa nakti atkal uzlabojusies — sola sausu laiku līdz pusdienām. Šodien priekšā kādi 25 kilometri. Sākumā jāiet atpakaļ (sadot ar trauku lupatu tam, kas ierīkoja šādu maršrutu!!!) pa to pašu ceļu,  tad atkal kaut kur jākāpj un jāiet miljons km pa purviem. Vispārībā jau atpakaļceļš ir 10+ km, bet, ejot pa ceļu, var nošķelt kādus piecus, un es esmu pirmā rindā pēc šī plāna. Galamērķis – Waterville –, kas bija iecienīts Čārlija Čaplina vasaras galamērķis. 

Brokastīm fonā skan “Pie zilās Donavas”. Saimniece pajautā, vai brauksim kaut kur ar taksi. Nē, iesim. Tad vēl pajautā, vai mūsu bagāžu kaut kur vajadzēs nosūtīt. Bagāžu mēs nesam uz muguras. Stūķējot mantas somā, saku Ilzei, lai nākamreiz, kad man ienāk prātā ģeniāla doma par pārgājienu, viņa man atgādina, ko es teicu šajā istabiņā: “Es vairs neiešu pārgājienos.” 

9:15 dodos pa durvīm ārā. Ir labs rīts iešanai – apmācies, bet nelīst, nav karsti. Priekšā 7 kilometri pa asfaltu, ko es nīstu no visas sirds. Metu acis ik pēc pāris minūtēm Google Maps – vēl stunda un 35, stunda 17, stunda 11 utt. Lietus prognoze pa šo laiku jau ir atbīdījusies uz pieciem vakarā. Nu, izcili! Šis posms gan esot izcili purvains, tā ka sausumu var negaidīt. Šobrīd gan es labāk ietu uz Purvīša izstādi, nevis pa purvu. 



Man garām  pabrauc onka uz riteņa un izsaucas LATVIA! Domāju, ka atpazinis pēc mana bafa, bet nē: “I met your two friends back!” Tad ceļš ved gar kapsētu, kura saskaņā ar Google ir “temporarily closed”. Nu, laiks ir relatīvs, jā. 



Beidzot nonāku pie Kerry Way zīmes, un Līva jau mani ir panākusi. Labi, ka tā, jo es būtu aizgājusi uz otru pusi. Paņemam mazu pauzīti, apēdam pa banānam un sākam kāpt. 



Jākāpj, PROTAMS, pa dubļiem un izmērcētu zāli, kurā grimst kājas. Vējš pieņemas spēkā, taču mijas ar absolūtu bezvēju, tā ka spēj vien raustīt jakas rāvējslēdzēju. Pamanām vēja ģeneratorus – ļoti loģiska vieta tiem! Un tad mēs palēnām iekāpjam mākonī. 



Burtiski man gar degunu iet mākoņi, un pēkšņi neko nevar redzēt, jo visa apkārtne ir pienbalta. Esam ezīši miglā, kas staigā pa purvu. Kad jau pārstāj spazmot par slapjām kājām un let it go, ir diezgan forši! 



Kaut kad jau atkal ceļš ved lejup, un instinktīvi gribas pieturēties pie sētas. Veselais saprāts tomēr liek pirms tam paskatīties un ieraudzīt, ka tā ir dzeloņdrāšu sēta. Nu labi, ka ne elektriskais žogs! 



Eju pa šo purvaino pļavu un domāju, cik gan forši būtu te staigāt, ja man būtu labi ceļi. Bet man nav. Nākamais ceļojums man droši vien būs pie fizioterapeita. 



Secinu, ka neesmu baigi laba gājēja (Līva ir), bet esmu diezgan ok kāpēja (augšā), jo tad man ieslēdzas sacensība ar sevi & ir grūti apstāties. Iet pa taisnu ceļu (īpaši asfaltu) man liekas garlaicīgi un elle. 



Lejupceļš gan, protams, ir agonija manām kājiņām, bet kaut kad jau tas beidzas, un mēs iznākam uz ceļa. Ir noieti 12 kilometri, un es apstājos kaut ko paēst atkal. Zīme stāsta, ka varu iet 12,5 km vai 17,5 km. No way Jose, ka es iešu lielāko gabalu. Līva jau aizdur uz priekšu, bet es vēl atpūtinos, atspiedusi dibenu pret sētu. 



Atkal jāvelkas pa asfaltu. Besī. Klausos the Office podkāstu, lai īsinātu laiku. Ejot pa asfaltu, nereāli sāp pēdas. Ceļvedis saka, ka nākamais posms sākas pie Mastergeehy pasta nodaļas, un es izdomāju, ka tur pasēdēšu, nopirkšu kādu pastkarti un tā. Bet nu 4 km vēlāk atklājas, ka tā pasta nodaļa laikam ir eksistējusi tikai manās iedomās, jo nekā tāda manā ceļā nav. Tā vietā pēc 16 noietiem kilometriem apsēžos pie baznīcas kā nabadzīte. 



Ak, pārsteigums, ka atkal sākas kāpiens augšup. Baigi negribas. Arī saule sākusi spīdēt, ir taču karsti! You cannot win, karoče, nekas nav labi. Bišķi nav arī dukas kāpt, but what choice do I have. Cilpoju augšup pa kārtējo dubļu pļavu ar miljons kukuržņiem, gājēju iemītām pēdām, akmeņiem pa vidu un peļķēm.



Brīžam kā tādā atjautības uzdevumā jādomā, kur likt nākamo soli un divus uz priekšu. Domāju, kurš lohs izdomājis, ka pārgājienu takā vajadzētu pist pa pļavu, vai tad tiešām nevar sataisīt TAKAS? Desmit soļi augšup, pieci lejup, trīsdesmit augšup, divdesmit lejup. Nu come on! Nonāku pie zīmes, ka līdz Waterville ir 5,5 km. Nopriecājos, ka beidzot liek kaut kādu kilometrāžu, bet retrospektīvi – tur nebija 5,5 km. Var jau melot, bet huļi dirst! 



 Palaikam pļavai priekšā ir žogs un trepītes, pār kurām šķērsot žogu. Pie katrām trepītēm ceru, ka tās ir pēdējās & ka sāksies pēdējais gabaliņš, bet skatam tālumā atklājas vien jaunas un jaunas trepītes. Šis liekas nebeidzami. 

Šķērsojot vienas tādas trepes, nejēdzīgi nolieku kāju un ar lielām sāpēm ieveļos pļavā. Esmu riktīgi pagriezusi potīti, kas ellīgi sāp. Uznāk izmisums, ka man jau tā ar ceļiem grūti, bet vēl šis, protams, viss ir tā, lai tikai ieriebtu man. Ceļos un sāku iet – katrs solis, protams, sāp, bet var iztikt. Bet kādas desmit minūtes vēlāk šo pašu potīti kārtīgi pagriežu vēlreiz. Sāku sist savas kājas ar dūrēm un skaļi kaukt – puņķi un asaras iet pa gaisu – gan bezpalīdzības, gan sāpju dēļ. Nu jau mazliet piekliboju, bet joprojām esmu tajā fakinajā pļavā. Cenšos kaut kā iet, lai maksimāli nekustinātu potīti, bet nu tas nav baigi viegli, un kādā brīdī aizķeros un nostiepjos uz takas garšļaukus. Laikam jābūt pateicīgai, ka ne ar degunu aitu mēslos. Bet sajūta kā pēdējai lūzerei, kas pat paiet nemāk. Pārgājiens ir mana iespēja sev parādīt, ka neesmu TIK mīksta, cik ikdienā, bet šis man neliek justies necik labāk. Cenšos nepiņņāt, jo tas aizmiglo skatu un rada jaunas iespējas vēl kaut ko sapist. 



Beidzot parādās ceļš. Zinu, ka atlikuši vien pāris kilometri, un velkos gar ceļa malu kā tāds klibs zirgs. Gaiss smaržo pēc sāļa vēja, pēc okeāna. Un 16:15 ierodos galamērķī. Krizdama esmu noplēsusi kreveli no dzīstošā ceļa, kas ir vēl viens ķirsītis on top of this shitcake. 

Rīt ir iespēja iet 12 km gar okeānu vai 29 km pa kalniem. Laikam nav jāmin, ko es izvēlēšos. Ja vispār varēšu paiet. 

Šodienas soļu skaits: 36 400. 
Šodienas tulznu skaits: 0. 

Nav komentāru: