Brokastis nav sevišķi iedvesmojošas (Ilze atzīstas, ka viesnīcas rezervējusi skopuma periodā) – šķīstošā kafija, mazliet ierūguši augļi, bet kādas siermaizes iestumjam rīklē, lai būtu enerģija dienai. Kaut kā nebūt atkal mantas sastūķējam somās – jāsaka, ka nebijām rēķinājušās, ka NEKĀDU jaku nevajadzēs, tāpēc jāatrod vieta lietus jakai. Tas gan nozīmē, ka nav īsti kur likt telefonu, atkal viss ir slikti. Lai nu kā, 8:20 pazūdam pa viesnīcas durvīm.
 |
| Čipši tonusam un veselībai vienmēr un visur. |
Desmit minūtes vēlāk esam pārgājiena sākumpunktā – pie Funšalas katedrāles. Izrādās, mēs vakar tur jau bijām.
 |
| Kā redzams, nūjas izmantot es (vēl) nemāku. |
Sākam savu gājienu, ir silti. Pie Krištianu Ronaldu muzeja izlemju, ka jāsāk lietot nūjas, es taču skatījos tutoriāli. Nu, sākums ir pilnīgs fiasko, man nav ne jausmas, kā soli salāgot ar roku kustībām, tāpēc viss iet greizi. Spoiler alert: vēlāk viss sanāks.
Kādu stundu ejam cauri pilsētai gar smalku un mazāk smalku viesnīcu rindām (viena no tām pēc 8 dienām būs mūsējā, ha). Fonā mirguļo okeāns, mēs palēnam sākam svīst, viss okei. Ar laiku parādās pirmās banānu plantācijas – gribas piesavināties kādu augli no lielajiem ķekariem, bet madeirieši zina cilvēka zaglīgo dabu, tāpēc apjož savas teritorijas ar elektrisko ganu.
 |
| Nav tā, ka nesmuks skats. |
Vēl pēc stundas nonākam Camara De Lobos, kurā piesēžam uz m&m’s pauzīti. Netālu no mums jaunieši vilina interesentus izzināt Jēzus brīnumu, bet mums viņi netuvojas, es pieļauju, ka mūsu novilktās botas viņus atbaida. Nesūdzos. Principā 8 km ir noieti, so far, so good. Īsti nav bijis nekādu kāpumu, bet šodien plānoti ap 1000 augstuma metru. Varbūt kāds kļūdījies ar nulli! Ap 10:50 ceļamies kājās, lai turpinātu pastaidziņu.
 |
| Twinning! |
Nu, ātri vien sākas KĀPŠANA. Reljefs tik stāvs, ka, iztaisnojot muguru, gandrīz vai jākrīt atpakaļ. Nūjas šeit ir MVP, bet ik pēc divdesmit soļiem tāpat jāatvelk elpa, jāpagārdz un jāpablisinās apkārt. Skati kolosāli, bet no tiem spēku nepasmelsi, kulies vien pati.
 |
| Mākonis apēd kalnu. |
Sejas krāsa sarkanāka par gatavāko tomātu, drēbes var šķietami izžmiegt, bet mēs pat neesam pašā augšā. Palaikam uz brīdi piestājam atvilkt elpu, bet lielākoties tik kāp, kāp un kāp. Karte rāda, ka drīz būs supermārkets, tad nu uzlieku to sev par mērķi, gribas jau atkal kādu uzkodiņu.
 |
| Prasīju llzei, lai nobildē mani kā veci. |
Līdz uzkāp! 12:45 esam augšā, telefons rāda 145 pieveiktus stāvus. Supermārkets izskatās shady af, tāpēc tur neejam, bet ejam… lejā. Jā, what goes up, must come down! Šī laikam ir pārgājiena jēga. Sākām rītu pie okeāna & dienas beigās jābūt atkal pie okeāna, pa vidu izklaidējot sevi ar kalniņiem. Šobrīd gan viss joprojām notiek uz asfalta, šis nav ievads alpīnismā.
 |
| Sejas krāsa pieskaņota apģērba akcentiem. |
Izejam cauri mazai pilsētelei, bet visas kafejnīcas izskatās aizdomīgas. Pašas par šo augstprātību maksāsim. 13:10 piesēžam pie baznīcas apēst atlikušos m&m’s. Nu kā – es apēdu gandrīz visu, Ilze aizbildinās, ka šodien ir ēdusi brokastis, tāpēc nav baigi izsalkusi. Man gan gribas pusdieniņas.
Atceros par līdzpaņemtajām ortozēm un uzstīvēju tās, ja nu palīdz lejupceļos. Stipri šaubos, jo tās nav gana piegulošas, bet placebo efekts taču eksistē.
 |
| Pie baznīcas nereti ir brīvkrāns, tāpēc piestājam uztankoties. |
Jāiet it kā vēl divas stundas, lielākoties uz leju. Ķermenis jūtas tīri norm, pēdas nesāp, bet nu pagājuši kādi 13–14 km tikai, tas jau nekas nav. Jūtu, kā es smirdu, bet es tur neko nevaru padarīt. Jāceļas un jāiet.
Stāvos lejupceļus palaikam nomaina kāpiens augšup (kāds sakars!), un es nezinu, kas ir labāk. Gribas vienkārši paiet pa līdzenu ceļu, johaidī. Kādā brīdī ar Ilzi salīdzinām kilometrāžu — ejam pa vienu maršrutu, bet man rāda vien 17 km, kamēr Ilze nogājusi jau 19,5 km. Nu, okei, nav godīgi, bet lai jau būtu.
Kaut kādā brīdi ķermenis sāk just slodzi, iets vairāk nekā 6 stundas, bet tomēr drāmas vēl nav, kaukt pret mēnesi negribas. Jocīgi.
 |
| Svēta lieta. |
Kā vispār ir iet pēc kartes? Nu, tas ir iemesls apstāties, jo nūjas + telefons rokā = neiešana, bet, ja aizmirsti paskatīties kartē gana bieži, var visādi sanākt. Piemēram, es laimīgi soļoju pretī saulei, tad nezināmu iemeslu dēļ pagriežos & redzu, ka man māj Ilze, jo esmu savu pagriezienu nokavējusi. Nodurtu galvu tipinu atpakaļ (tas man nepalīdz izlīdzināt kilometrāžu).
Kad nu attopamies pie kārtējām trepītēm, pamanām mūsu viesnīcu! Jānoklumpačo lejā, un tur jau tā būs!
 |
| Tālumā redzams 'āra baseins' mākslīgajā zālītē. |
Laimīgā kārtā tieši par ceļam ir pārtikas veikals, kurā nopērkam čipšus un salātus. Plānojam iet vakariņās uz restorāniņu, bet, nuuu, nenormāli gribas ēst, kaut kas kuņģī jāiestumj.
15:55 iesoļojam viesnīcā, Ilze uzreiz jautā par laundry service – būsim reāli, mūsu drēbes ir jāizmazgā & ne jau ar rokām.
Numuriņš ir diezgan liels, un es izmantoju Lauras metodi, kā piespiest sevi jogot katru dienu, t.i., uzlieku 10 minūšu taimeri un sāku staipīties. Pēc tam tieku nomazgāties, tāda svētība! Rijam savus salātus, skatāmies “Gredzenu pavēlnieku” un izdzeram (bezmaksas) 50 ml Madeiras vīna pudelīti – garšo kā mājas vīns, Ēriks mierīgi tādu uzražotu.
Kaut kā tā. Diena bez drāmas. Skatīsimies, ko nesīs rītdiena.
Soļu skaits: 32 500
Stāvu skaits: 203
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru