Viss šķiet mitrs. Lai pasliktinātu situāciju, mazliet appludinu vannas istabas grīdu. Izmazgāju matus ar kaut ko, kas smaržo pēc veļas ziepēm. Fēns nedarbojas, tāpēc izžūstot mana pusčolka stāv kā ragi. Riņķi zem acīm šajā gaismā liek man izskatīties kā heroīna lietotājai. Ķermenim it kā viss kārtībā, kājās nostāvēt varu, bet negribas. Trešās dienas krīzīte.
Brokastis gan ir lieliskas – saimniece pagatavo omletes, ielej svaigi spiestu apelsīnu sulu, kafiju, ir svaigi augļi, garšīga maizīte. Piestumjamies uz visu banku, lai gan šodien paredzēta vieglā diena.
Par vieglo dienu runājot: vakar vakarā nevainīgi gūglēju “Prazeres to Ponta do Pargo walk” un atklāju, ka šīs pilsētas savieno levada (kas ir levadas, var sagūglēt). Ko tas nozīmētu mums – tā vietā, lai no 650 m vjl. nokāptu līdz nullītei un tad atpakaļ līdz 450 m vjl., mēs varam iziet pa augšu, baudot līdzenu, jauku taciņu. Internetā piedāvātās maksas pastaigas vēsta, ka ceļš ir vien 12 km garš (vilinoši!), levada kartē gan rādās diezgan līkumota, bet es ticu, ka tā var būt! Un mums ar Ilzi gribas šodien kaut ko, kas nav pilsēta, gribas čiliņā pastaigāt, tāpēc pieņemam svarīgo lēmumu iet pa levadu, nevis pēc kartes (tā kā taka nav marķēta, mums neviens neko nevar aizliegt).
Modes ziņās šodien velku tank top un lietus jaku, jo liekas, ka varētu būt vēsi (labi, esmu vienkārši sagofrējusies no mitruma). 9:07 veram vaļā ārdurvis (durvju rokturis ir apmēram ceļu augstumā, kas ir, mazākais, mulsinoši, bet you do you) un piecas minūtes vēlāk jau esam uz levadas. Vēl pāris minūtes, un jaka tiek novilkta. Zibinu savu traktorista iedegumu, ko ieguvu divās dienās. To diez vai aizsauļošu, jo debesis ir apmākušās. Iešana ir slinka, bet vienkārša – vien jāseko ūdenim. Ilze saka, ka jūtot katru kāpuma milimetru, laimīgā kārtā tādu gandrīz nemaz nav.
 |
| Nūju mazgāšana. |
Apsēžamies ap 10:40 uz levadas maliņas pameditēt. Pat botas nenovelkam, bet aiz mākoņiem ir saule. 7 kilometri aiz muguras, kartē tas aizdomīgi izskatās pēc trešdaļas. Sāku rēķināt, un man nu nekādi nesanāk sareizināt 7 ar 3 un iegūt 12. Hmmmmmmmm.
Labi, lemju turpināt ceļu, Ilze paliek vēl 5 minūtes pačilot, tā nu eju solo (ridin’ solo).
 |
| Mazliet saules motivācijai. |
Sagribas paklausīties mūziku, un to man nevar aizliegt neviens. Labi, patiesībā uzlieku “Lielisko piecinieku”, pirmo radiospēli Latvijā. Un pēc tam jau aiziet muzončiks.
Pienāk 10 kilometru atzīme (ne jau fiziska, paskatos Apple Health), bet nu baigi netuvojos nekam, kartē neesmu sevišķi pavirzījusies tuvāk galamērķim. Laikam šī nebūs īsā diena, ups. Pēkšņi sāk smidzināt. Apstājos zem tilta, lai uzstieptu sev virsū lietus jaku, piesēžu (kā trollis (tā Ilze par mani)). Jūtos jau baigi nogurusi, ņauņauņau. Pēc pāris kilometriem saņemos uzvilkt somai lietus pārvalku, jo izskatās, ka šis ir uz palikšanu, un apriju banānu, ko piesavinājos viesnīciņā. Gājiens šajā posmā ir tāds – kādus 50 cm plata taciņa, kuru no vienas puses apskalo levada (ar betona maliņu) un no otras puses – nekas! Krauja. Segums ir mazliet slidens, tāpēc ir interesanti, mazliet tomēr jādomā, kur likt kājas un nūjas.
 |
| Slavenais troļļu tilts. |
12:30 Ilze man raksta un prasa, lai atstājot uz takas banānu viņai, ko es, protams, izdaru. Pati apriju izkusušu un atkal sacietējušu Cadbury šokolādīti. Ainava ir citāda — nevis pavasarīga, bet riktīgi rudenīga. Sabrūnējušas papardes, sudrabainie eikalipti, diezgan gleznaini. Vairākkārt ar Ilzi samājamies katra no savas klints puses, tas ir tāds mazs prieka mirklītis.
 |
| Kepka + kapuce = uzvara |
Vienos atkal esmu zem tilta (cita), līst stiprāk, kājas ziņo, ka ir mazliet lupatās, lai gan šie bijuši 14 km praktiski līdzena zemes ceļa. Priekšā, šķiet, stundu / divu stundu ilgs gājiens, neko nevar saprast pēc kartes, vienkārši jāsperas uz priekšu. Man nepatīk nosegt galvu, bet izmantoju Ilzes metodi, ko viņa savukārt noskatījās kādos dziesmu svētkos: kepka + kapuce. Un tas strādā izcili – deguns paliek pilnīgi sauss. To nevar teikt par kājām — taka kļūst arvien zālaināka, kājas kļūst slapjas, turklāt šoreiz ne sviedru dēļ, un ciskas glāsta slapjas papardes, mmm. Vispār riktīgs West Highland Way vaibiņš šodien, un tas ir mans mīļākais pārgājiens.
 |
| Labi, ka somas pārvalki ir koši. |
Beidzot levada savienojas ar ceļu – es uzreiz pa kaut kādu random nogāzi uzgriežu uz ceļa, bet, kā izrādās, 50 metrus tālāk to var izdarīt pilnīgi civilizēti. Par vēlu. Ir iespēja izņemt vēl vienu levadas cilpu, bet ne šodien, sātan, dodiet taisnāko variantu. Ielieku restorānu kā galamērķi, un maršruts rāda, ka jāiet 20 minūtes taisni pa ielu. Uz leju! Arī lietus mitējies, un mana jaka šķiet sausa. Apavi gan žļerkst. Papurinu kāju, un no botas izšaujas mazas straumītes. Par to jaku gan sapriecājos par agru, jo pēkšņi atkal līst. Diezgan stipri un pilnīgi lieki. Viss apžuvušais ātri vien pārklājas lāsītēm (šķiet, ka Lidl impregnators tomēr nav uzdevumu augstumos).
Divos ieveļamies restorānā, un viesmīlis mūsu somām atvēl savu galdiņu (krēslus patiesībā). Izlobām sevi no jakām, ir patīkami silti, esam arī gatavas ĒST. Man atkal iztrūkst 2 kilometri, jo Ilzes mašinērija rāda 20, bet mana – vien 18. Ir tā, ka mums vēl pusstunda jāiet līdz namiņam, kur paliksim. Tas neiepriecina.
Pusdienas tātad. Pasūtām nacionālo kokteili poncha, jo esam to pelnījušas (gards!). Ilze paņem kaut kādu cūkgaļu, neko ļaunu nedomādama, man ir vesela veģēdienu tāfele, un es izvēlos bbq kartupeli. Tad atnes Ilzes gaļiņu. Mazliet pārsteigums.
 |
| Kad sapņi piepildās. |
Pēc pusdienām ieejam veikalā nopirkt kaut ko vakariņām un arī brokastīm, jo par tām šoreiz jārūpējas pašām. Vakariņās – roltons (un šokolādītes, un cepumi, un čipši). Brokastīs – kokosriekstu jogurts un Madeiras banāni.
 |
| Madeira vai Īrija? |
15:30 ierodamies namiņā. Saimnieks (jauns puisis) pārsteigts, ka mēs ATNĀCĀM šurp no Prazeres. Jā, nu, mēs esam diezgan sportiskas, ko lai saka. Namiņš ir supermīlīgs, un vīna plauktā ir septiņi vīni. Bez maksas. Dzeriet, dāmītes. Neatteikšos. Jau skumstu, ka tos visus nevarēšu izdzert.
 |
| Viens vīniņš jau dzesējas ledusskapī. |
Staipīšanās šodien ar dievu uz pusēm, mazliet patirinos, bet ar to viss beidzas. Dušā ir šampūns un kondicionieris, un dušas želeja (viss atsevišķi), jūtos kā princese. Ir arī mazs kafijas automātiņš (ne dušā), un es varu baudīt pēcpusdienas kafiju ar šokolādīti un laiski skatīties Netflix. Dzīve, tu skaista.
 |
| Mazmājiņa. |
Soļu skaits: 27 600
Stāvu skaits: 2
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru