Caminho Real 23. 4. diena. Ponta do Pargo—Porto Moniz (16 km / 18 km)

Pa abām izdzeram vienu bezmaksas vīna pudeli (lielākoties es, jo Ilze dzer lēni, kas man, protams, ir izdevīgi), atrodam veidu, kā izžāvēt pielijušās botas (cerams, namiņa saimnieks to nekad neuzzinās), un baudām vakaru. Tas gan nozīmē, ka istabas temperatūra ir ap 30 grādu – jāsalst nav. Mazliet bēdīgi, ka laiks tāds švaks – nav nekādas vēlmes bāzt degunu ārpus namiņa, lai gan no terasītes paveroties skaists saulriets (kad sauli līdz pēdējam stariņam nav apēduši mākoņi). Tā nu saulrietu sagaidām, skatīdamās “Sense & Sensibility”. 

Rīts ir apmācies (nelīst!), nav super iedvesmojoši, bet galamērķī mūs, iespējams, sagaida pelde Porto Moniz vulkāniskajos basēēēnos, kas šķiet tāds jēdzīgs mērķis. Apēdušas kokosriekstu jogurtus, fonā skanot Sindijai Lauperei, sastūķējam somas un 8:25 izejam pa namiņa durvīm. Šodien plānā aptuveni 20 km, zinu, ka gabaliņu ceļa varam iet pa levadu, kura esot ļoti skaista (vairāki ūdenskritumi), bet vairs neko citu par dienas plānu es nezinu, neesmu painteresējusies. 

Drīz vien izejam uz dubļu-akmeņu takas, kas ļoti atsit Īrijas gājienu. Nūjas lieti noder – vismaz var pabakstīt katru aizdomīgo pleķīti, lai apjaustu, vai kāja grims 100% vai būs pārsteigums. Bet vispār atgūstam vakar iekavēto – ne pārāk īss kāpiens lejup pa vienu pusi un gaaarš kāpiens augšup. Pa kājām mazliet pinas norasojusi zāle, tā ka tik cītīgi žāvētās botas ātri vien ir vecajā statusā (slapjas). 

Kāpiens pa meža taku vispār ir skaists, un tam nav ne vainas – izkustas citi muskuļi, pastiepjas apakšstilbi, sviedri tek acīs, bet tie vēl ir svaigi! Iebilstu tikai pret zirnekļu tīkliem, kuros sapinies rīts un kas pinas man gar seju un rokām. 

Pulksten 10 uzeju uz asfaltēta ceļa, un uzreiz ap mani luncinās vējš. Paskatos kartē, ka līdz levadas sākumam jāiet gandrīz stunda, par ko neesmu sajūsmā, bet kur gan es likšos. Liekas, ka migla krīt. Vai tas ir lietus. Ceru, ka ne lietus. Bet uzvelku lietus jaku, jo kļūst vēsi, sviedri mani ātri vien atdzesējuši. 

Tomēr tas ir lietus, tāpēc kepka + kapuce tiek likta lietā (labojums: Ilze šo triku noskatīja nevis dziesmu svētkos, bet gan Imagine Dragons koncertā). Kartē redzu, ka Achadas da Cruz, kur plānojam kāpt uz levadas, ir it kā supermārkets un bārs. Kad ieeju pilsētā, rakstu Ilzei, ka gribu piecas stundas pasēdēt, tāpēc 10:50 eju šajā viegli aizdomīgajā veikaliņā, kurā pāris kvadrātmetros pārdod kā makaronus, tā wd-40, pulksteņus un šokolādes. Vairāki vietējie čilo “bārā”, un es palūdzu kafiju ar pienu un Kitkatu, par ko samaksāju divus (!) eiro. Kafija ir ĪSTA. Ar visu piena putu zīmējumu, garda. Arī Ilze pēc pāris minūtēm ir klāt un piesēž man līdzās. Tad paziņo, ka uz ceļa bijusi zīme, ka levada ir ciet. Sods par tās šturmēšanu 2,5K eiro (varbūt 1,5).  Apsveram domu varbūt tur līst tāpat, bet laikam jau neesam tik drosmīgas, lai šādi pārkāptu noteikumus, turklāt negribas netīšām iekļūt kādā šļūdonī. Pūš horizontāls lietus – nav tā, ka gribas turpināt ceļu (esam aptuveni pusē). Bet būšot skaisti tāpat (it kā). Ceļš vedīs uz leju (no 700+ metriem jātiek līdz okeāna līmenim), bet lauvas tiesa pa asfaltu (jo levada atkrīt, šņuk). 

Labi, labi, mēs jau ejam – divi kuprīši ar nūjām pa lietu. Vispār jau ceļš ir skaists, bet ir pārāk slapjš, lai es būtu ar mieru priecāties.

 Gribu uzlikt paklausīties podkāstu ar Džonu Fruščianti, ko esmu LEJUPIELĀDĒJUSI, bet Spotify spītīgi atsakās to atvērt, tāpēc palieku vien pie mūzikas, bet viss sāk besīt arvien vairāk. Nūjas nesu rokās, jo slinkums tās izmantot, bišķi gribas kādam uzdirst vai kašķēties. Kad Ilze mani pagaida autobusa pieturā un pamana, ka nesu nūjas rokā, viņa jautā: “Apnika nūjas?”, un mēs abas reizē atbildam, “viss apnika”. No lejupceļa man sāp gurni, ceļi ir piekusuši, spiež kāju pirkstus, jo pēdas šļūkā botās (man liekas, ka man būs reiz jāpāriet uz baskāju apaviem, jo manas pēdas spītīgi atsakās deformēties & turpina būt pleznas). 

Nonākam pie stāva, betonēta ceļa. Pāri malai neko neredz, balta migla. Sausā laikā vien pa tādu celiņu iet noteikti ir piedzīvojums, bet lietū – kolosāla iespēja koncentrēties katram solim. 

Un tad attopamies pie akmentiņu trepītēm, kas nogādās mūs pašā okeāna malā (trepītes ved gar krauju). Bildēs tas viss izskatās brīnišķīgi, bet bildēs ir saulains laiks, bildēs nav jādomā par to, vai šļūksi uz mutes vai uz pēcpuses, ja veiksi kaut neapdomīgu pussoli. Tāpēc ar piekusuša gliemezīša ātrumu pa solītim vien šļūcam lejup. Nūjas atkal glābj – vismaz dod drosmi, ja neko vairāk. 

Kad beidzot nokāpiam zem mākoņa, ieraugām slaveno okeānu. Nu neizskatās baigais peldamlaiks, drusku viļņi bango. BET. Vairs nelīst, un kļūst siltāks! Tas vien ir sasniegums. Kad beidzot esam lejā, šķiet nereāli, ka mēs te atnācām no pašas augšas, tas izskatās gaziljons kilometru tālu. 

13:30 ievelkamies hotelī (mūsu viedierīces rāda 16 / 18 km), mūsu istaba jau ir gatava. Gribas ēst, bet pirms tam jāizstaipās un jānomazgājas. Atklāju, ka man ir neliela tulzniņa uz mazā pirkstiņa. Iespējams, pirmā tulzna pārgājienā. Bet svarīgāk ir tas, ka istabā ir gaisa kondicionieris ar siltuma režīmu, tāpēc nekavējoties uzgriežam maksimālos +30 °C, mums vajag izžāvēt visu, cik vien var. Atkal sagatavojam maisu ar drēbēm, ko nodot laundry service. To atstājam recepcijā, kur neviena nav. Iespējams, man rīt nebūs drēbju, bet šodien par to nedomāšu. 

Vienojamies aiziet kaut ko iekost viesnīcas kafetērijā un tad bliezt peldēties. Pasūtām pa nevainīgai sēņu omletei, un viesmīle atnes kečupu, majonēzi un sinepes. Nu okei, lai tā būtu. Izrādās, omletei komplektā nāk frī kartupeļu čupa, lai tiktu ievērotas visas vajadzīgās uzturvielu proporcijas. Viegla launaga vietā piestumjamies kā cūciņas – kā reiz pirms peldes. 

Vulkāniskie baseini ir bez maksas, un arī bez maksas vari izģērbties un pārģērbties, kamēr netālu citi taisa selfijus. Es, protams, biju iedomājusies, ka ūdens būs kā termālajos baseinos, a ņifiga – lienu iekšā drebinādamās, bet, ja reiz te esmu, jāpeld ir (Ilzei ūdens liekas fine). 

Dzidrs, sāļš ūdens, pāris latviešu (ūdenī un pārāk salīgie), ir jau skaisti, neliegšos. Ja spīdētu saulīte, būtu vēl skaistāk, bet arī daudz vairāk dibenu te satupētu, šobrīd ūdenī cilvēku tiešām ir maz, var mierīgi pelst un nevienam ar papēdi pa zodu neiebelzt. 

Rīt vēl laikam relatīvi ok diena, bet parīt plānota kaut kāda elle. Būs jāizdomā kāds čīts.

Soļu skaits: 25 000

Stāvu skaits: 109