Tā kā miegs šonakt cīņā zaudējis, gribas piestumties ar brokastīm. Brokastu telpā tiik daudz cilvēku, ka troksnis spiež uz nerviem, pēdējās dienas tik daudz būts mierā un klusumā, ka gribētos kaut kur nolīst stūrītī un uzlikt rokas uz ausīm. Vispār jūtos jocīgi, uz pieres jau gandrīz izspiežas sviedri, kamēr ēdu siermaizīti. Varbūt esmu mazliet sevi pārslogojusi, hmm.
Pēc brokastīm ejam paņemt izmazgātās drēbes, uz ko recepcijā mums pasaka, ka the laundry ladies arrive at 9. Nu, būtu forši, ka kāds to būtu pateicis vakar, paldies. Tagad pusstundu (ak, nē!) jāatpūšas. Arī deviņos drēbes nav gatavas. Mēģiniet pēc stundas. Jā, nu, bet mums šodien vēl jānoiet kādi 22–25 km, mums nav laika gaidīt. Bet mēs gaidām, jo ko gan citu.
Drēbes saņemam 10:40 (tās nav pilnībā sausas) un tūlīt pat tinamies. Gribas ar taksi braukt uz nākamo viesnīcu, un miers, divas stundas esam marinējušās, gaidīdamas pestīšanu. Soļi šodien velk pie zemes. Pirmais posms ir mazliet uz augšu un tad uz leju, leju, leju.
Vispār interesanti. Ilzes grāmatā minēts, ka tur darbojošā persona gribētu dzīvot Madeirā un sērfot (7 dienu laikā redzētie sērfotāji: 0). Manā grāmatā puikam ir par mazu botas, tāpēc pēdas ir noberztas un notulznotas līdz asinīm. Bet tas nu tā.
Ceļš uz Faial ved gan pa asfaltētu ceļu, gan pa trepēm. Agrāk man bija tādas slimas fantācijas, ka es eju pa ceļu & mani ceļi vienkārši sabrūk. Pēkšņi ceļu nav. Kaut kā šodien atkal šo iedomājos.
Pie Faial baznīcas uzvelku ‘ortozes’. Esmu nogurusi. Neejam pat pusotru stundu, bet plinti ar prieku mestu krūmos. Šodien gan, visticamāk, ir mūsu gājiena pēdējā diena. Rīt, protams, ir pieejams Machico—Funchal posms, bet tas ir šosejas gājiens, tā ka paldies, nē.
Mums abām viss besī, jo sevišķi šoseja. Pienāk brīdis, kad vairs nevaru izturēt un uzlieku jauno “Lielisko piecinieku”. It kā šodien nav baigais karstums, bet saule dedzina, un pavisam drīz mums jau atkal jāpiš lejā. Līdz pašam okeānam. Nu viegli tas nav.
13:45 esam Porto da Cruz, nav liela luste uz pusdienošanu, tāpēc nopērkam saldējumu, gāzētus dzērienus un kaut kur piemetamies sagatavoties kāpšanai. Tagad jāiet iekšzemē – jānošķeļ viens salas kancis un jānonāk atkal pie okeāna. Nekas jau grūts: 600 metru uz augšu, tad tikpat uz leju. Nevar īsti saprast, cik tas ir tālu, bet tuvu nav.
14:05 ceļamies, uzpildām ūdens pudeles un soļojam. Pilsēta no augšas ir skaista – koši baltas mājas, oranži jumti, fonā viļņojas pārpasaulīgi zils okeāns –, bet šajā brīdī to grūti novērtēt.
Kaut kad ceļš kļūst netīrs un aizaudzis, kaut kad jāšķērso upe pa akmeņiem, jo tilta nav, kaut kad jāiet pa mazdārziņu rajonu (mazdārziņos audzē banānus). Kamēr traušu no biksēm nost kaut kādus dadžus, mani panāk Ilze un sniedz man zelta banānu, ko viņai iedevis random portugāļu vīrietis. Apēdu, garšīgs. Pēc brīža eju gar mandarīnu koku, kas nobirdinājis dažus augļus. Vienu nolobu, smaržo ļoti labi, bet skāāābs.
Ir jau pusčetri, esam nogājušas TIKAI 15 kilometru, bet neesam pat vēl augšā. Jākāpj vēl. Nūjas zemē cērtu arvien agresīvāk, sajūtu, ka nu jau man sāp trapece, bet kāpju, svīstu, kāpju, svīstu.
Un četros mēs laikam beidzot esam augšā. Jūtos nokauta, šķiet, šis bija trakākais svīdiens, drēbes ir slapjas līdz vīlēm (un tā nav kokvilna). Paskatos kartē, ka esam 2 stundu attālumā no galamērķa. Mazliet gribas paraudāt, bet nav spēka. Sākam iet lejup.
Ejam jau stundu. Iedomājos, ka esmu izslāpusi, nav bijusi neviena strūklaka, kopš sākām soli augšup, pudele sausa & es apriju šokolādīti kādā izmisuma brīdī. Bet the camino provides, jo burtiski divas minūtes vēlāk ir brīvkrāns.
Beidzot atkal tālumā vīd okeāns, vakara saule svītro kalnus, bet man šis skaistums ne prātā, es gribu BEIGT IET. Bet ar to, ka ieejam Machico (latino), ir par maz, jo viesnīca mums ir netālu no okeāna, tā ka jāiziet cauri pilsētai.
Ilze dur pa priekšu, un es mērķtiecīgi viņai sekoju, koncentrējos tikai uz to, lai viņu nepazaudētu, tas ir vienīgais mērķis. 18:05 ieejam pa viesnīcas durvīm. Tiekot numurā, es burtiski uzreiz apguļos uz grīdas un izdvešu neartikulētas skaņas, jo liekas, ka sāp viss. Iespējams, pie sevis nodomāju, ka vairs nekad nekur neiešu, bet nespēju to izteikt vārdos.
Biju paņēmusi līdzi vienu vienīgu Ibumetin tabletīti, ko svinīgi ieņem. Visticamāk, tai būs tikai placebo efekts.
Stundu vēlāk mums pietiek enerģijas aiziet uz veikalu pēc ēdamā (10 minūtes katrā virzienā), tā ka laikam tomēr esam neuzveicamas.
Soļu skaits: 37 500
Stāvu skaits: 291
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru