Caminho Real 23. Epilogs.

Viesnīcas gulta ir pilnīgi garām – skaidrs, ka miegs būs slikts, un tā arī ir. Sāp visas malas (drīzāk no gultas, nevis no iešanas), gulta čerkst un čīkst pie katras kustības, tā ir šaura un nesaprotamas cietības/mīkstuma pakāpes. Bet pienāk rīts, es iztērēju atlikušo Perskindol, un mēs kā koka kluči Konstantīni nokāpjam brokastīs. Mūsu pārgājiens ir beidzies. 

Pusdesmitos no rīta izsaucam taksi un braucam uz nākamo viesnīcu Funšalā. No Mačiko tās ir 25 minūtes – skatāmies uz urbāno ainavu un neko nenožēlojam. Ierodamies viesnīcā, apjaušam, ka te ir liels pensionāru īpatsvars, bet jūtamies tikpat kokaini, tā ka tas ir pašā laikā. Un te sākas mūsu brīvdienas, balva par noieto (spoiler alert: mūs apgreido uz labāku numuru ar skatu uz baseinu, ar balkonu, ar trim bezmaksas banāniem un personalizētu zīmīti Mrs. Sančesai, kura laikam tomēr neieradās, tā ka paldies viņai). 

Par pārgājienu tātad: bez aviobiļetēm (un šī trīs dienu plezīra, kas tagad sekos) kopējās izmaksas mums divām ap 1400 eur. Te ieskaitās visas naktsmītnes, ēšanas, takši un veļas mazgāšanas. 

Vai ir vērts? Teiktu, ka pirmās divas dienas droši var skipot, jo ir pārāk urbānas, bet viducis ir skaists. Drīzāk vajadzētu pameklēt kādas levadas vai ko tādu, kur nav jācepas uz asfalta. Bet labi tas, ka palaikam sanāk nonākt kādā ciemā/pilsētiņā, jo tad ir kur piesēst, atpūsties, ierīt un tā. Un vēl labāk ir tas, ka brīvkrāni ir visur. Nav jāstiepj lielas ūdens rezerves, izdzīvoju ar vienu 0,75 L pudeli. Pagaidām bez dizentērijas simptomiem. 

Ko vajag? NŪJAS, bļeģ. Bez nūjām neiešu vairs nekur (paldies, Zane, ka teici, ka nūjas vajag Madeirā). Un tabletītes, kas palīdz ceļiem (tās bija brīnumainas). Pārējais viss same, same – jābūt gatavam visādiem laikapstākļiem, jābūt gatavam, ka būs fakin grūti, jo būs tiiiik daudz jākāpj augšā un lejā (šaubos, ka tam var fiziski un morāli sagatavoties), jābūt gatavam, ka būs arī ellīgi skaisti.

Līdz (varbūt) nākamajai reizei!