Man liekas, ka es būšu izmēģinājusi tik daudz fitnesa video, ka drīz varēšu pati izdot savu DVD, protams, nahrenizējot visus tos elementus, kurus man riebjas pildīt (tātad praktiski jebkādus ķermeņa augšdaļas vingrinājumus), bet ko es, protams, daru un (ne)čīkstu.

Tāda kafijas maizīte taisa weighted burpees, tecinādama sviedrus no degungala. Skaisti!

2014. gada cipari:

• apmeklētas 2 kāzas un 1 bēres (saldo tātad pozitīvs);
• izturētas 32 šausminošas mācību nedēļas (vairs nekādu lekciju!) un 2 sesijas;
• noskrieti 463 km (Guna sāka skriet!), no tiem trīs kopdesmitnieciņi;
• noriteņoti 364 km (šaušalīgi maz, bet tā nu sanāca), no tiem divi kopvelobraucieni;
• nopirkts 1 jauns velosipēds (lieliski kalpo arī kā dvieļu žāvētājs);
• apciemotas 2 valstis (ja skaitām Viļņas lidostu, tad 3);
• izlasītas 36 grāmatas (nebija mans gads);
• pagaršotas apmēram 60 dažādas kūkas (diabēta centrs jau sveicina);
• dzīvē ienākuši 2 jauni cilvēki (divi prieka un labsajūtas avotiņi).

Tā kaut kā. Tad jau nākamgad tikai uz augšu!

Desire of the Other.

Vai šis nožēlojamais stāvoklis ilgs mūžīgi? Vai viņa nekad no tā neizkļūs? Viņa taču nebija ne ar ko sliktāka par tām sievietēm, kuras dzīvoja laimīgi! Vobiesarā Emma bija redzējusi ne vienu vien hercogieni, kuras augums bija smagnējāks un uzvedība vulgārāka, un viņa vainoja dievu, ka tas ir netaisns, atbalstīja galvu pret sienu un raudāja, ilgojās pēc trokšņainas un spožuma pilnas dzīves, pēc nakts maskaradēm, pēc pārgalvīgām baudām ar aizmiršanos, kādu tā vēl nepazina un kādu katrā ziņā tās sevī slēpa.


Ai, ai, ai, cik gan es bieži esmu Emma Bovarī.

Rīt būs pienākusi neticami ilgi gaidītā pēdējā skolas diena, un es tikko sapratu, ka man atkal būs sestdienas un svētdienas... un tas mani biedē. Jo ko gan es iesākšu ar divām brīvām dienām nedēļā (un darba dienām, kas beigsies piecos, nevis pusdesmitos) ?!

Zinu, ka, asaras rīdama, rakstīšu maģistra darbu, bet tas vēl pašlaik apziņā nav iesēdies.

Ai, forši tomēr ir atgriezties pie četrpadsmitgadnieces matu griezuma, bet nejusties tik nožēlojami kā pirms 10 gadiem.

Vēl jau visa pasaule var paspēt sabrukt, bet, liekas, pirmo reizi tādā īsti apzinātā vecumā gribas teikt, ka gads ir bijis labs. Par spīti tam, ka bija (un ir) grūti (šis principā ir bijis arī smagākais un intensīvākais gads manā mūžā līdz šim), kaut kāds sevis mīlēšanas asniņš ir izspraucies (un tas jau laikam arī nosaka visu).

Apjausma, ka alkohols nudien ir pazudis no manas dzīves, nāk brīdī, kad uz aptaujas jautājumu Vai esat iegādājusies vīnu pēdējo 3 mēnešu laikā? jāatbild ar Nē.

Dažreiz laimes sajūtu spēj sagādāt vien tāds sīkums kā nagu nogriešana un novīlēšana. Spēja atkal sajust tastatūru ar pirkstu galiem ir nenovērtējama.

Vēsu pēcpusdienu skrējienu lielais pluss ir tas, ka briesmīgi sasarkušo seju var mēģināt attaisnot ar IR TAČU AUKSTI, TO IZDARĪJA AUKSTUMS.

Nē, to izdarīja mans nepietiekami trenētais ķermenis.

Principā gan man ir sākusies paranoja, ka ķermenis/gars/prāts/apziņa/ego/the real subject/what have you ir sapratis, cik lielu kaifu spēj radīt endorfīnu pieplūdums, līdz ar to apzināti manipulē ar manu garastāvokli, likdams man konstanti justies nožēlojami, lai mudinātu mani vilkt botas kājās, jo pēc pirmajām desmit asfalta berzēšanas minūtēm visas dusmas būs aizstājis neizskaidrojams prieks un miers.

Vēsos novembra vakaros Valdemāra iela tāāā smaržo pēc šokolādes.

Tāda maza paradīzīte.

Šodien jūtos kā Džeimss Daiers no Ingenious Pain; mazā atvaļinājuma laikā nedomāju par to, kas dzīvē īsti neiet, un nu tās visas iekavētās domiņas uzgāzās virsū.

Pirms lidojuma uz Parīzi svarīgāk par pietiekami daudz zeķu pāru iepakošanu ir nolakot koši sarkanus nagus.

Vakar pirms lekcijas gaidījām profesori gaitenī, jo ierastā telpas pārņemšana no japāņu valodas pasniedzēja neizdevās - kad atnācām, durvis bija slēgtas.

Šodien fakultātē melnbalta fotogrāfija un trīs svecītes.

Valodu putrošanās galvā ir nonākusi līdz stadijai, kurā es spītīgi rakstu Saturtday un nesaprotu, kas tur ir tik nepareizs, jo vārdā sestdiena taču IR T BURTS!

Par to, cik bieži mēnešu nosaukumus latviešu valodā rakstu ar lielo burtu, vispār nav vērts runāt.

2000 vārdu esejā galvenais ir plašs, poētisks ievads, kas aizņem ap 500 vārdu, kā arī jauks nobeigums, kurā vārdu skaitam vajadzētu grozīties ap to pašu piecsimtnieku.

Un, ja visi striķi trūkst, tad pieturzīmes pēkšņi palielina savu izmēru, palīdzēdamas radīt iespaidu, ka nudien sarakstītas 4 lapas teksta.

Lai diena būtu izdevusies, jānosprauž sasniedzami (un patīkami) mērķi. Piemēram, paēst daudz biezpiena sacepuma (check) un stundiņu paskraidīt (check).

Tipisks piektdienas vakars: Guna iet uz lielveikalu un pērk 4 šķirņu sieru.

Dzīvē ne vienmēr viss rit pēc plāna, un mans pusmaratona plāns atliekas līdz pavasarim. Oh well.

Ja grāmatu lasīšanai laika nav, tad to pasūtīšanai un kraušanai kaudzītē ar domu gan jau kaut kad nākotnē, kad lekcijas būs cauri un maģistra darbs uzrakstījies gan var atlicināt pietiekami daudz minūšu.

Baleta izrāde laikam ir tas lielais izņēmums Latvijā, kur vīrieši drīkst sadoties rokās (un pat viens otram gulēt virsū!!!), bet neviens ar akmeni nemet un par homoseksuālisma propagandu nedēvē.

Skaisti, skaisti, skaisti!

Atkal dzīvoju misenē, bet spēka/laika tik maz, ka lai jau paliek.

Būs ciemiņi, būs kārtība.