Smadzenes

Miljons dolāru jautājums tomēr ir un paliek aktuāls – kā nesagrauzt sevi no iekšpuses.

Etiķete

Kad pie kolēģa atvaļinājuma paziņojuma gribi pielikt palm tree emoji, bet tā vietā pieliec facepalm.

Ēdināšana

Kad pusdienās droši ēd salātus ar ķiplokiem, bet pēkšņi jādodas uz verī important mīting, tāpēc fiksi taisi kafiju ar cerību, ka tās aromāts pārmāks visnotaļ izteikto ķiploku smaržu.

Fizkultūra

Ceļot stieni virs galvas, svarīgi ir ar to sev uzšaut pa degunu. Divreiz.

Wishful thinking

Tveicīgā vasaras naktī atkritumu mašīnas motoru noturēt par lietus rīboņu. 

Melomānija

Skan Britnijas trešais albums.

A.— Šajā diskā ir Toxicity? 

Gadatirgus

 spilvens ar papeļu pūku pildījumu

Toxic

Jau tagad skaidrs, ka Spotify Wrapped jūnijs iekrāsosies Britnijas zīmē. Vienīgā gym mūzika, kas mani pašlaik interesē.

Prāta Vētra

Dienās, kad Lidl pārāk tāls

Restorāns

J. – čau! tu šodien attālināti?
G. – Jesssss
J. – bet šodien ir pusdienās ir cepts siers
J. – kko domā visp?

Defekti

Noej 180 km pārgājienā: pēdām ne skrambiņas

Apej 3 km ap dīķi: noberzts papēdis

Atpūta

Otrā diena darbā pēc atvaļinājuma, enerģijas līmenis: –5.

Tropi

Monsterai jauna lapa, hoija uzziedējusi, līdakastes spraudeņi sadzinuši saknes.

Šopings

Cik veiksmīgi tomēr izdevās pazaudēt t kreklu, zeķi un izmest savalkātos legingus – somā uzreiz vieta trim grāmatiņām.

Ērtības

Pietrūkst griķu spilvena, kurā var izkašāt bedrīti ausij, lai apklusinātu pulsa dunoņu galvā, kas skaļi sit ritmu miegam. 

Tehnoloģijas

Reāli pietrūkst elektriskā zobubirste. 

Spa

Kāpēc īriem labākais rīta rituāls – duša – gandrīz vienmēr jāpadara par inkvizīcijas cienīgu pieredzi ar 10 minūšu ilgu ūdens tecināšanu, līdz ārā tek kaut kas silts, spiedienu, kas padod ēdamkaroti ūdens sekundē, un nestrādājošu lietus dušu? 

The Kerry Way. Epilogs

Mans pārgājiens beidzās šorīt, kad es sapratu, ka pēdējo posmu neiešu. Gan tāpēc, ka gribēju pasaudzēt kājas (doma par kāpelēšanu pa akmeņiem šodien nu nelikās necik vilinoša), gan tāpēc, ka biju mentāli izčekojusies no visa, gan tāpēc, ka no 25 kilometriem veseli 15 ir pa to pašu ceļu, pa kuru nācām šurp, un es jau tur esmu bijusi. Arī Līva neiet, jo no pārāk intensīvas iešanas samocījusi potīti, kas arī skaisti uztūkusi. Ilze gan iet, Ilzei nekas nav par grūtu. 

Ārā mazliet rasina lietus. Ja iešanas dienā tas liktos niecīgākais nieks, tad šodien uzreiz šķiet fū, pē, lietus sejā. Paēdam smalkas brokastis, saprotam, ka esam vakariņojušas Michelin restorānā (kontrastam – šovakar paliekam hostelī), un sēžamies autobusā uz Killarney (9,60 eur). Pēc 40 minūtēm raušamies laukā, tiekam pie Tesco “meal deal” un izplājamies pa gultām kā ķīseļi. Pēcāk paejos pusotru km Ilzei pretī, kura soļo turbo ātrumā pēc 25 km pastaidziņas. 

Sausais atlikums: šis pārgājiens man bija drusku par garu (beidzās entuziasms), man ir jāsalabo ceļi un ikdienā vairāk jāiet. Noteikti grūtāks nekā West Highland Way, ne dienu bez rāpelēšanas (kas man ļoti patīk, ļoti, bet tas lejupceļš…). Un viens no lielākajiem mīnusiem – tas, ka ejot apkārt nekā nav. Nekad nav neviena kafejnīca, kur piesēst un atpūsties, nav neviena nojumīte, kur paēst snackus, nav dzeramā ūdens krāni, daļa taku ir izmīcītas pļavas, kurās tikai kaklu lauzt. Tādai preilenei kā man prasās, lai ceļš palaikam ievītos civilizācijā. Un lai nav jāiet pa asfaltu. Un lai Īrija būtu lētāka, ahahaha. 

Ejot Kerry Way, noteikti vajag labus apavus, kas neslīd (parastas botas ir a no-no), labu lietus jaku, kā arī gana daudz maisiņu, kuros pakot drēbes. Varētu noderēt arī nūjas (kaut vai lai izčekotu, cik dubļu peļķe ir dziļa). Izrādās, te var dabūt saules apdegumus, kas arī jāņem vērā. Šovakar liksim sejas maskas no īru Primark, jo izskatāmies pēc godalgotām kolhoza darbiniecēm. 

Nākamgad Corfu trail? 

Šodienas soļu skaits: 12 000. 

The Kerry Way. 9. diena. Blackwater Bridge — Kenmare (21 km)

Pēc vakariņām esmu tiiiik nogurusi, ka pat neapēdu nopirktos čipšus (!!!). Mēģinu palasīt grāmatiņu, bet acis šilierējas, tāpēc īsi pēc deviņiem jau miegu ciet. Pa nakti tiešām guļu zvaigznītē un daudz plosos un grozos. Kaut ko murgoju par darbu (žēl, ka darbs vēl nav ārā no sistēmas) un noguļu līdz 6:30. Kad pamostos, agonizēju, ko darīt šodien, cik iet, vai iet, kā iet. Varētu sarakstīt  (ļoti īsu) grāmatu par sevis sastresināšanu. 

Brokastis ir ļoti labas – omlete ar dārzeņiem un augļi, kas pārmaiņas pēc nav āboli. Saimniece jautā par dienas plāniem, un tajā mirklī es paprasos, vai varētu dabūt taksi līdz Blackwater Bridge. Tas nozīmē izlaist divus posmus (13 km) un noiet atlikušos 15 km. Draudzenes gan ir apņēmības pilnas iet. It kā bieži esmu mazohiste, bet šodien sevis žēl. Mans 8 gadus senais snovborda celis liekas nedaudz shady (šeit cenšos izklausīties baigi atlētiska), un potīte joprojām nav 100% formā, tāpēc negribas riskēt un palikt kalnā. 

Vai jūtos vainīga un kā lūzere? Jā. Vai man vajag šādu pieredzi, lai sev lieku reizi pateiktu, ka ir ok apstāties? Arī jā. 

Taksis ir minivens, un priekšā man jau ir vismaz divi pāri gājēju, ar kuriem esam mainījušies visas iepriekšējās dienas no pašiem pirmajiem kilometriem. Arī viņi plāno izlaist pirmos posmus. Rāpjos iekšā auto, un ceļš var sākties! 20 minūtes vēlāk tiekam izlaisti pie tilta, un 10:15 uzsāku gājienu. 

Taka ved pa ļoti jauku mežu, un gandrīz pie kājām skalojas upe. Es eju pa to (taku, nevis upi) un sevi žēloju (jo, protams, kāds mani spieda iet pārgājienā), kas ir lielisks laika īsināšanas veids. Ir laba diena vienatnei un mierīgai pastaidziņai. 

Pēc ~7 km nonāku pirmā posma galā. Apsēžos pie nefunkcionējošas baznīcas, apēdu banānu un apskatos Google Maps, ka galamērķis tik 7,7 km attālumā. Lieliski! Ceļš strauji nogriežas pa kreisi, un sākas nebeidzams asfalta ceļš. Vilkdama kājas, tipinu pa to, kamēr ausīs skan pēdējā the Office podkāsta sērija. Paskatos kartē, ka šis ceļš mani nevis ved uz priekšu, bet gan trijstūrītī uz augšu. Njā, kāpēc gan taisīt īsāku ceļu, ja var uztaisīt garāku! Iedama atkal domāju par darbu, pašas dīkdienība neliek mieru. 

Man ļoti patīk aiztikt visus augus, kas zaļo gar žogiem un ceļa malām, taču vienā mirklī attopos satveram nātri. Nu pizģec, nu! Turklāt apnicis jau iet pa to asfaltu, šī nav ASFALTA TAKA, johaidī! Savu lēmumu izlaist divus posmus gan nenožēloju un priecājos, ka nav vairs nemaz baigi tālu. 

Es eju un eju, un eju, un eju. Paskatos kartē, un mans galamērķis tagad ir tālāk nekā pirms stundas. Koaaa? Kas notiek? Notiek tas, ka es arvien attālinos no šosejas un tieku dzīta kaut kādā ellē. Tomēr notiek arī kaut kas labs. Beidzas asfalts! Manas pēdas deg, tāpēc kāpiens pa mazliet aizdirstu (burtiski) pļavu ir lieliska pārmaiņa. Nav tā, ka gribas mērcēt kājas, bet cita risinājuma te nav. Apskatos, ka aiz muguras jau 14 km, bet neesmu ne kripatu tuvāk naktsmājām. Šai bija jābūt 15 km pastaigai!!! 

Man priekšā ir nebeidzama dubļu pļava, un es nesaprotu, kādā fakin veidā var dabūt tādus dubļus. Nav tā, ka man nav spēka (un šis ir labāk par asfaltu), bet reālas dusmas. 16 km, un es neesmu gultā pie televizora. Nav pat tā, ka gribas iečekot skatiņus un priecāties, jo nu nav godīgi!!! Pie 19 noietiem kilometriem atkal izeju uz asfalta. Te ir pilsēta! Slēdzu iekšā mūziku un saprotu, ka man jākustina kājas ritmā, citādi gājiens aizņems bezgalību. Šis ir tāds kā veltījums Aigaram Fadejevam, un es pēkšņi ieraugu veikalu. Lai nu kam, bet pārtikas veikalam man vienmēr būs spēks. Vairs ne kājas sāp, ne grūti, jāizvēlas preces un produkti, mmmm. 

No veikala līdz naktsmājām tikai 10 minūšu gājiens, kam sekoju līdzi Google Maps. Beidzot redzu arī, ka es kaut kam tuvojos, nevis attālinos. 15:35 ierodos istabiņā, aiz muguras 21 km (bet vismaz ne 35, kā tas būs Ilzei un Līvai). Steidzos mazgāties, taču siltu ūdeni dušā pieburt neizdodas. Tēloju roni un mazgājos aukstā, jo tas tomēr ir labāk nekā smirdēt. Pēc tam diemžēl secinu, ka esmu iepriekšējā b&b atstājusi savu T kreklu. Oh well, tas laikam uz atgriešanos (nē, paldies). Iekurbulēju TV (atkal rāda The Chase, kam mēs esam gatavas pakārtot savu ikdienu) un riju sapirkto ēdienu. Šovakar rādīs kaut kādu doķeni par Hariju un Viljamu, nevaru vien sagaidīt! Un rīt PĒDĒJĀ DIENA, zomg. 

Šodienas soļu skaits: 30 000. 

The Kerry Way. 8. diena. Caherdaniel – Sneem (17,5 km)

Mana sejas āda, poētiski izsakoties, ir kā nepulēts granīts. Cilvēku valodā runājot, riktīgs kraupis, bet pašlaik tur neko nevar padarīt. Pēdu āda savukārt gluda un mirdzoša kā plikpaura pakausis, liec kaut reklāmā. 

Kas mainījies pa trīsarpus gadiem kopš West Highland Way? “Tranzīts” ir Spotify!!! Metu kaunu pie malas un lieku savā gājiena pleilistē, šodien man noderēs. 

Brokastīs ir piesolīts olu kultenis ar sieru, un es melotu, ja teiktu, ka šo negaidu (bija arī labākie scones pasaulē). Katru rītu principā pamostos pulksten sešos, tāpēc līdz brokastīm pusdeviņos esmu jau absolūtā badā. Un nav svarīgi, cik daudz etiķa čipšu aprīts iepriekšējā dienā. Par tiem čiponiem vispār varētu eseju uzrakstīt, katrā piparbodītē pieejami vismaz trīs etiķa čipšu varianti. Uzskatu, ka tā ir valdības neizdarība, ka mums tā nav (manabalss.lv petīcija, lai Latvija uzsāktu etiķa čipšu, jā, čipšu, importu). 

Rīta bēdīgākā ziņa ir tā, ka esmu pazaudējusi vienu zeķi. Skatoties no pozitīvās puses, būs vieglāka soma, kura šobrīd ir pārbāzta ar saldumiem. Nevaru rimties un tukšajā čipsu pakā iestūķēju arī Rocky Road, ko aizlīmēju ar plāksteri. Esmu ļoti radoša. 

9:30 ar Līvu ejam pa durvīm laukā, un pēc brīža ārā izskrien saimniece, jautādama, vai esam SAMAKSĀJUŠAS. Neesam gan, maksās Ilze, kura startē kādas 10 minūtes vēlāk. 

Noejam apmēram kilometru atpakaļ (jo tur sākas dienas ceļš) un maucam augšā. Pirmie trīs kilometri ved pa planētu taku – mazas instalācijas, kas nez kādā mērogā attēlo planētu attālumu citai no citas. Interesants koncepts, izpildījums – nu, nav visiespaidīgākais pasaulē. Starp Merkuru un Plutonu (jā, arī Plutons ir iekļauts!!!) ir apmēram 3,5 kilometri. 

Ilze pie brokastīm saka, ka jāiet esot vairs tikai trīs dienas. Man atkal liekas, ka šī būtu laba pēdējā diena, esmu izbaudījusi visus laikapstākļus, reljefus, emocijas un brokastis. Šī sajūta mani pavada visa gājiena garumā. 

Pēc 7,5 kilometru gājiena gribu piesēst un paēst to Rocky Road. Atrodu akmeni, uzraušos augšā un nu tik atpūtīšos. Kā tad! Mazie knišļi jeb midges ir klāt acumirklī un ņemas mani aplidot. Pauzi nākas maksimāli saīsināt un cilpot vien tālāk. Tas ir, kāpt pa dubļu pļavu augšup, kas vēlāk laimīgā kārtā pārtop akmeņainā takā. 

Saule riktīgi dod vaļā, un es jūtu, ka man uz pieres ir SVIEDRI. Tas ir visnotaļ nebijis fenomens šeit, jo lielākoties tos vai nu noskaloja lietus, vai nu momentā nožāvēja vējš. Tā kā šajā operācijā esmu vienīgais ķirurgs un māsiņas mani neasistē, nākas vien pašai ar, iespējams, mazliet piepuņķotu salvetīti slaucīt pieri. Uzkāpjot kārtējā pauguriņā, kā tālu bāku redzu Līvas zilo somas pārvalku jau rāpjamies nākamajā slīpumā. 

Dubļi brīžiem ir nereāli (nu un papildus visam, loģiski, arī govju pļekas, zaķu spiras un aitu kakas), nevar saprast, kur likt kāju, lai neiegrimtu līdz zodam. Ja, politkorekti runājot, ‘liels’ augums vējā ir priekšrocība, tad šeit gan gribētos būt pūciņai. Nu kaut kad tam ir jānotiek. Lieku kāju šķietami drošā plančkā, un pēda pazūd dubļos. To velkot ārā, papēdis atceļas no botas, kas man rada nelielu sirdstrieku, tomēr bota paliek pie kājas, nevis šajā akacī. Gar šo beztaku plūst strautiņš / notekūdens / kanalizācija, un man atliek vien tajā mazgāt botu. A ko! 

Atlikuši kādu pieci kilometri, un man ir nenormāli savilkti dibena muskuļi. Pārlieku somu uz vēdera kā tādu zīdaini ķengursomā un eju pa ceļu, ar dūrēm dauzīdama pa dibenu (lūdzu, kulaks pa dirsu nav tikai sods!), jo ceru, ka tas palīdzēs izklapēt muskuļus kaut mazliet. Velkos nereāli lēni un domāju par to, vai rīt vispār gribu iet. Rīt plānā 30 km. Es šos 15 esmu knapi pieveikusi, un mana potīte, kaut arī lokās tīri ok, ir manāmi nogurusi. No otras puses, ja neiešu nemaz, tad būs baigi garlaicīgi. Izdomāju, ka opcija varētu būt izlaist vienu no trim posmiem & rīt iet tikai 20 km. To es gaņauka varu. 

Izrādās, esmu pa ceļam izmetusi savu ūdens pudeli, ko Ilze laipni piekrīt paņemt līdzi, sākumā gan pajautājusi, vai mani gadījumā nav nolaupījuši citplanētieši, atstādami vien pudeli. 13:55 ievelkos b&b, kur priekšā jau ir Līva (Līvai vajag kļūt par ātrsoļotāju). Novelku apavus un zeķes un mazliet pastaigāju basām kājām pa asfaltu. Sāpīgi un kaifīgi. Istaba ir tik tīra, ka negribas pat savu netīro ķermeni (un personību) te nekur novietot. 

Vakariņās falafela burgers. Pārriju jēgu un gribu pabūt vakuumā.

Šodienas soļu skaits: 28 400.

Šodienas tulznu skaits: 0.