Es nekad:
- nelikšu breketes (tikai visu dzelzszobja stadiju pārdzīvoju veselas divas reizes);
- nevalkāšu jakas vai džemperus, kam piedurkņu galos ir valnītis (tā es domāju, sīka būdama, jo man riebās tie valnīši - tagad gan es nesaprotu, kā var nebūt valnīša);
- nepārvākšos dzīvot uz šito māju (nu, es šeit dzīvoju jau vairāk nekā piecus gadus);
- nebūšu nūģe (hahahahaaa).
Man riebjas:
- cepti ķirbi, es viņus neēdīšu (bet pēc piecām minūtēm sāku locīt iekšā, tiesa, ķirbju zupa man liekas pretīga joprojām);
- Apsīšu Jēkaba "Bagāti radi" (to es skaļi nobļāvos kaut kad septembra sākumā, jo biju izlasījusi puslapaspusi un man šķita, ka lielāks sviests nav redzēts - pēc tam gan piesēdos un tā aizrāvos, ka izlasīju, šķiet, vienā piegājienā);
- Braiena Adamsa dziesma Summer of 69 (ok, es neatceros, ka šo būtu teikusi, bet Laura tā teica);
- manas jaunās klasesbiedrenes (tā es domāju 10. klases sākumā, bet izrādījās, ka daļa no viņām ir superforšas tomēr);
- fizika (astotajā klasē pirmajā ieskaitē es dabūju 4 - nu es esmu bijusi uz 2 olimpiādēm un domāju studēt kaut ko fiziķīgu/fiziķainu);
- tā Eternal sunshine of a spotless mind (beigās gan izrādījās tīri interesanta).
Un tā es varētu turpināt un turpināt. Šķiet, tā jau ir mana firmas zīme - teikt, ka nekad, fuj, nē, bet pēc tam tomēr jā. Pats galvenais laikam bija - es nekad nelasīšu Hariju Poteru! Bet māsa toreiz aizvilka noskatīties filmu, un nepagāja ilgs laiciņš, kad es jau sēdēju un cītīgi lasīju grāmatiņu par viņu. Ir gan vēl arī tā otra puse:
- kad man būs 16, es apprecēšos un kad man būs 18, man būs bērns (nu nokavēts ir gan viens, gan otrs);
- kad man būs 14, es pārvākšos dzīvot uz dzīvokli atpakaļ (yeah, right!);
- es reāli agri iemācīšos braukt ar mašīnu (yo, man tagad ir bail sēdēt pie stūres).
Tādas tās lietas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru