Mad world.

Vakar NRA pielikumā "Mēs" izlasīju, ka tagad, kopš kubiešiem ir atļauts izmantot vairāk elektropreču, viņi masveidā iegādājas mikroviļnu krāsnis. Arī valsts viņiem tādas izsniedz - kaut kāda tur palīdzības misija vai kas. Tā nu es attapos, ka es esmu nodzīvojusi 17 gadus bez šādas ierīces. Vēl atceros, kā reiz, kad bijām pie Signes, Lauma mani pieveda pie viņu virtuves un jautāja: "Tu redzi, kas viņiem te trūkst?" Es pārskatīju iekārtu un teicu, ka, nē, manuprāt, viss ir vietā. Viņa atbildēja: "Nu, kamōn taču, mikroviļņa nav! Kā tā var - dzīvot bez mikroviļņa!" Es tā kā nostostījos, ka man arī nav, un viņa jutās sašutusi (: Nu, re, šodien iegājām Topo centrā, jo tētis meklēja datorpeli ar īpašiem parametriem. Es ieraudzīju mikroviļņu krāsnis un jautāju: "A kāpēc mums tādas nav?" Viņš teica, ka nezina. Tā nu mēs piegājām pie tiem plauktiem un pēc piecpadsmit minūtēm mašīnas bagāžniekā krāvām iekšā baltu kasti. Tagad mums ir tā kā pie kubiešiem! Šo jaunumu mēs iesvētījām ar saldēto lazanju - sanāca garrršīgi. Protams, mums tā kā nav īsti vietas, kur šamo brīnumu likt, bet tas nekas. Tagad es varēšu taisīt "rozā kafiju" (uzsildīts Lāses zemeņu piens) un vispār "uzsildīt rijamo", kā paziņoja veikala pārdevējs.