If I had my own world, I'd fill it with wealth and desire.

Vakar vakarā dīvainā kārtā apnika dators. Tas bija ļoti neparasti, jo computer's my best friend, bet nu negribējās ne bezjēdzīgi sēdēt draugos, ne skatīties kaut kādas filmas/seriālus. Kaut kā likās, ka manī ir vēlme palasīt grāmatiņu. Aizvēlos līdz pagājušajā nedēļā sakārtotajam grāmatu plauktam, kur skaisti stāvēja manas smukās, neizlasītās/izlasītās grāmatas, un domāju, ko palasīt. Paņēmu divas grāmatas. Abas divas vēl nebija izņemtas no polietilēna plēvītes, kas tās sedza. Abas divas bija Dienas grāmatas - viena no tām, Jāņa Einfelda Neļaudis, bija 2005. gada izdevums, kuru reiz JR grāmatnīcā iepirku par 0,99Ls (kārtīgi aplūkoju grāmatas vāku - tiešām ievērības cienīgs - ja būtu (a moš ir?) tāda Labākā grāmatas vāka balva, es noteikti to piešķirtu šim vākam), otra - Gunta Bereļa Ugunīgi vērši ar zelta ragiem, kas bija dāvinājums vārdadienā. Uz abu grāmatu pēdējiem vākiem atradās arī glancētas autoru fotogrāfijas - visnotaļ daudz sakritību šo grāmatu izvēlē! Iekārtojos atpakaļ ērti savā dīvāngultā un izlēmu, ka sākšu ar Bereli. Atvēru, ieraudzīju daudz teksta vienā gabalā, nedaudz nobijos un izlēmu, ka šodien man labāk gribas kādu īsus stāstiņus, tāpēc paliku grāmatu zem otra spilvena. Atvēru Einfeldu, ieraudzīju, ka te ir stāsti, sāku lasīt, bet knapi izlasīju vienu lappusi un sapratu, ka, nē, šodien man neko tādu negribas lasīt - pārāk daudz jādomā. Tad nu es izdomāju, ka varētu jau kuro reizi palasīt mazo zilo grāmatiņu, t.i., Ričarda Baha fabulu par kaiju, kuru reiz man iedāvāja krustmāte, un, šķiet, šī ir viena no manām mīļākajām grāmatām. Iesāku lappusi, bet atkal kaut kas nebija labi. Pārškirstīju bildes, paskatījos, cik daudz no tiem vārdiem, kuru tulkojumus es pirms diviem gadiem ar zīmuli biju cītīgi sarakstījusi virs tiem, es tagad zinu un atcerējos - mums taču mājās ir jaunākais Harijs Poters! Aiztipināju uz māsas istabu, iznesu šo grāmatu, kuru tikpat labi varētu izmantot par ķieģeli mājas būvniecībā, un sāku lasīt. Lasīju kādu pusotru stundu, līdz sapratu, ka aizmigt es nevarēšu, ja lasīšu vēl tālāk, tādēļ noliku grāmatu, noskatījos vienu 3rd rock from the Sun sēriju un mēģināju iet gulēt, lai gan man acu priekšā joprojām rādījās visādi špocīgi tēli. Es apbrīnoju bērnus, kuri vēsā mierā var lasīt šo grāmatu, manuprāt, tai būtu jāatrodas šausmu stāstu žanra plauktā - ja ne gluži blakus Stīvenam Kingam, bet kaut kur tur gan. Nezinu, vai Poteram piemīt kaut kāda mākslinieciskā, garīgā vai sazin vēl tur kāda vērtība, bet tā grāmata patiešām aizrauj, ievelk sevī un pamatīgi atmodina iesnaudušos fantāziju. Man liekas, ka pēc 50 gadiem tā BŪS klasika, lai arī kā visi par to vaikstītos. Protams, nedaudz kaitināja, ka uzreiz nākamā lapa pēc pirmā vāka ir liela Dž.K.Roulingas fotogrāfija, bet katram jau gribas padižoties, vai ne? Ja es spētu uzrakstīt kaut ko tādu, domāju, es savu foto liktu katrā lapaspusē! Tā, lūk. Bet tūlīt es atkal atdošos Nāves Dāvestiem, par spīti tam, ka pēc tam gulēt es nevarēšu (how lame!).