Subway to Venus.

Ja kāds cilvēks ienāktu manā istabā (jo šobrīd cenšos tur nevienu pēc iespējas nelaist), man noteikti tiktu pateikts, ka es pret visām lietām izturos necienīgi. Īpaši grāmatām. Jo tā nu sanāk, ka vienmēr visas grāmatas (arī foršās) patvērumu atrod uz grīdas. Ne jau tādēļ, ka man nepatīktu lasīt, man patīk, bet iemesls tam ir tāds, ka man nav tāda naktsgaldiņa/naktsskapīša/naktskrēsliņa, līdz ar to viss mans stuff tiek pabāzts zem viena no spilveniem vai uz tā, bet sazin kādā veidā (jo man vienmēr ir licies, ka es guļu mierīgi, nevis svaidos uz visām pusēm) no rīta lielākā daļa mantu ir atrodamas uz grīdas. Šobrīd tur mētājas "Straumēni". Tā ir viena no grāmatām, par kurām dzirdētas frāzes, kā "nesaprotu, kāpēc kaut kas tāds ir jālasa", "nafig vispār kaut kas tamlīdzīgs ir sarakstīts", "visu laiku es gaidu darbību, bet tur tādas nav", "nejēgā garlaicīga" u.t.t. Tā kā šobrīd tā ir aktuālākā grāmata obligātajā literatūrā, iesāku lasīt. Esmu tikusi garām kādām 20 lappusēm, un, jāsaka, pašlaik man nešķiet ļoti drausmīgi. Ok, nevarētu teikt, ka es baigi aizraujos, bet tā, ka jāvemj, arī nav. Mīnuss ir tas, ka, lasot šo apcerējumu, visu laiku sanāk aizdomāties par kaut ko citu, tā kā es it kā izlasu, bet līdz pelēkajām šūnām aiziet ļoti mazs daudzums informācijas. Nu, ja tā turpināsies visu grāmatu (kā arī noteikti būs), tad es, iespējams, nogarlaikošos, jo man arī patīk darbība un spilgtas ainas (Dvēseļu putenis?), bet es ceru, ka drīzumā pienāks diena, kad man ļoti gribēsies palasīties par Zemgales dabas ainām (problēma - man tiešām nepatīk dabas ainu apraksti, turklāt sīksmalki ne tik, jo tad jau nepaliek vietas fantāzijai, bet manējā ir tīri dzīva). Bet šis salīdzinājumiņš gan man patika: "Pļavas savas smilgainās muguras kā ūdeni, kam Dievs nolēmis uz vietas palikt un viļņoties, izliec še divdesmit verkšķu platumā no vakariem uz rītiem."