I know, you know,

Ehh, es īsti nesaprotu bučošanās fenomenu. I mean, ne jau tādu meitene+puisis, bet gan radu būšanu. Mūsu radu lokā no tēta puses nav pieņemts, ka, ejot projām, visi tiek sabučoti, paspiestas rokas un vēl sazin kas. Tāpēc arī man tas viss ne īpaši patīk - nez, neizjūtu īpašu vajadzību pēc šāda liela fiziskā kontakta. Ok, kādās dzimšanas dienās, kad sveic un tā, jā, tas ir normāli, bet ne citādi. Savukārt radu lokā no mammas puses visi vienmēr bučojas, apskaujas, sarokojas u.c. Piemēram, šodien: es, šķiet, tik daudz roku spiedienu un buču sensen nebiju dabūjusi. Turklāt no cilvēkiem, kurus es redzu pirmoreiz vai arī nemaz, nemaz neatceros. Nezinu, man tas šķiet dīvaini - pienāk tante, kaut ko saka, nobučo, blāblāblā. Nu, jā, latgaļu asinis laikam jau. It kā jau pat mani attāli radinieki. Un, kas man vispār šķita fenomenāli - es sarokojos ar kaut kādām apmēram sava vecuma meitenēm - nu, kamōn taču! Ā, un vēl tradicionālais jautājums: "Nunu, kad brauksiet ciemos?" Es nesaprotu, kādēļ šāda pieklājības norma ir ieviesta, jo lielākoties jau cilvēki nemaz negaida un īpaši negrib, lai brauc kāds ciemos. Tā, lūk.