Viņa sit manus maršus un sambas, un regejus.

Ōsam! Šodien mums krievu valodā bija ieskaite. Klausāmais uzdevums - saprast nevar NEKO, viens vienīgs šššššššš, turklāt man pilnīgi auss sāka sāpēt no tā ieraksta. Ar Jāni noprotestējām, Dzintariņš sadusmojās un teica: "Labi, ja jums te visiem ausis sāp, nebūs nekāda klausīšanās uzdevuma!" Mani tas, protams, dikti priecē, jo no sešpadsmit brīvajām ailītēm es biju aizpildījusi divas! Šķiet, mans visu laiku sliktākais rezultāts. Tad vēl superforšs uzdevums - doti kaut kādi sviestaini teikumi un jāpieraksta klāt sakāmvārds. Krieviski. Nevienu krievu sakāmvārdu vispār nezinu, kur nu vēl kaut ko par ēdienu. Bet nu sēžu, pildu kaut kādu tur uzdevumu, paceļu acis un ko es tur ieraugu?! Gar sienu noskrien maza, tumša pele! Džī! Protams, neviens neticēja, izņemot Egiju, kura teicās to arī redzējusi. Ch teica: "Nevajag tik daudz zāli pīpēt!" Pēc tam man visu laiku bija bail, bet es drosmīgi izstāstīju sava mīļākā ēdiena recepti - grečskij salat - tas gan nav mans mīļākais ēdiens, toties var īzī-pīzī pastāstīt. Un tad es izskrēju no klases. Patika arī Gunas komentārs: "Padomā, cik viņa ir tīra, ja jau klasē dzīvo peles!" Skolā mums dzīvo mazi bērni (apkopējas meita/mazmeita, īsti nezinu, bet man no viņas ir bail, one scary kid), vienu brīdi arī suns direktores kabinetā (Besimors, kas piečurāja to pašu kabinetu), nu ir pienācis laiks arī mazajiem grauzējiņiem. Kas būs tālāk - blusiņu, prusaciņu un utu kolonijas?