Time of my life.

Lai arī inflācijas procents mūsu valstī grozās ap 17 (?), es kaut kā īsti nekad to cenu kāpumu nebiju izjutusi, i mean, man nevajadzēja atteikties no piena un aizstāt to ar piena pulveri vai arī neēst karbonādes vai ko citu, jo tas ir kļuvis par dārgu. Bet pēdējās nedēļas inflācija mani vienkārši beidz nost! Iemesls ir mūsu ūberapmaiņas projekts, kurš tika iesniegts pirmajā februārī, līdz ar to visur bija ierēķinātas februāra cenas ar ļoti mazu rezervi, jo mēs taču nevarējām paredzēt, ka autobusa biļešu cenu pacels divreiz pusgada laikā, ka dienesta viesnīcas cenas pieaugs divas reizes, ka vilciena biļešu cenas pieaugs par 20% un ka aviobiļetes pēkšņi nebūs tik lētas, cik plānots. Tas viss ir diezgan sasodīti, jo naudas ir tik, cik tās ir, un vairāk mēs varam dabūt, izvelkot čaukstošās banknotes no savām kabatām. Tomēr man ir prieciņš, ka atrodas arī pretīmnākoši cilvēki, kuri ļauj mums "uzdzīvot" par vecajām cenām.