Es taču aizmirsu mazliet vairāk palielīties par to reizi, kad man sanāca neizgāzties virtuvē: uztaisīju zemeņu debessmannā (tādu, kas ir no svaigām ogām, nevis uzputenis vulgaris, ko taisa no kaut kāda sīrupiņa), tas ir, pirmo reizi es uztaisīju debessmannā, un izrādījās, ka tam nav vajadzīga baigā iepriekšējā sagatavotība, trīs gadi Smiltenes tehnikumā vai cita pieredze, jo lietas ir visnotaļ elementāras. Bet svarīgākais jau ir tas, ka tētis, ēzdams šito manu brīnumu, sacīja, ka tas esot bezmaz garšīgākais uzputenis (kaut kad nesen izlasīju, ka jāraksta ar īso "u", jo atvasināts no vārda "putot", ne "pūst"), ko šams esot savā dzīvē, kas ir diezgan ilgs laika sprīdis, ēdis. Un viņam vienmēr ir stāstiņš par to, kā bērnībā tēvs esot ar roku vairākas stundas kūlis debessmannu, lai izsistu rūgtumu (kas ir klasiska šī garduma problēma) un dabūtu pufīgumu. Bet man sanāca bez rūgtuma un ar mikseri, turklāt ar pirmo reizi! Jūtos vispār baigi lepna. Protams, kad taisīšu šo nākamreiz, galvoju, ka kaut kas noies greizi, bet tā jau ir klasika.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru