Daylight and the Sun.

Lai nebūtu tā, ka šis blogs/emuārs/rakstāmvietne/miskaste pārvēršas par negāciju izgāšanas vietu, pastāstīšu, kas man ļoti patīk (jo pēdējā laikā man viss nepatīk, kā rādās).
Man nenormāli patīk ciemoties pie ģimenes (extended family, ja) un klausīties dažādus stāstus un notikumus, kas saistīti ar mūsu senčiem/radiniekiem. Tā kā mēs ar māsu esam starppaaudze, mēs ļoti maz zinām par visu, kas agrāk ir noticis (mazajiem bērniem tas neinteresē, bet lielie bērni visu zina). Bet, kad cilvēki sāk runāt (kas parasti notiek pēc pāris kraukšķīšiem), tad atklājas visādas lietas. Lielākoties jau gan tas nav nekas priecīgs, bet beidzot man ir sajūta, ka arī mūsu famīlijai ir kaut kādi skeleti skapī un stāsti - neviens jau to no mums nav slēpis, vienkārši kaut kā nekad tas nebija uzpeldējis. Ja man būtu rakstnieces talants, es labprāt šos stāstus pārvērstu romānā, kas noteikti būtu populārs, ļoti populārs. Droši vien tā domā katrā ģimenē, hahh.

Un vēl man patīk degustēt (šeit: understatement) mājas vīnus. Kā, piemēram, šovakar.