God help the beast in me.

Man liekas, ka sirdi plosošās dienasgrāmatas (aka kā tu varēji sapist mūsu draudzību; i'm so lonely, baby; dzīve sūkā; mazliet vēl sliktas angļu valodas un citu tematu, kas skaidri norāda, cik dvēselīte ir sāpināta) vajadzētu atstāt tur, kur tām ir vieta, tas ir, četrpadsmit gadu vecumā.
Ja cilvēks ir iegājis trešajā gadu desmitā, tad šāda jūtu izlikšana uz papīra datora šķiet mazliet, hmm, smieklīga (Marija Zeltiņa, kuras dvēseles ir daudz vecāka par viņas ķermeni, noteikti tā nedarītu)? Tas ir, to var izdarīt daudz labāk. Vispār es pārdomāju: turpiniet, turpiniet vien, par papildus C vitamīnu es tikai priecāšos!